Bauskas Kultūras centrā Barikāžu 35 gadu atceres pasākumā atmiņās dalījās vīru kopa «Vilki» un novada domes priekšsēdētāja vietniece Linda Abu Meri. Kaut sākotnēji 20. janvāra vakaru bija plānots svinēt rātslaukumā, aukstā laika dēļ to pārcēla uz Kultūras centru. Apmeklētājus pie ieejas sagaidīja Bauskas muzeja instalācija, kas atgādināja par 1991. gada barikāžu notikumiem Rīgā.
Ar dziesmām pasākumu ievadīja jauktais koris «Mežotne». Bauskas muzeja pierakstītos barikāžu dalībnieku atmiņu stāstus patriotiskās noskaņās atdzīvināja Bārbeles tautas nama amatierteātra «Mirklis» aktieri Gints Lācis, Sandra Strautniece, Līga Veismane, Evija Lapsiņa un Egils Neliuss.
Sarunā ar «Bauskas Dzīvi» viņi atzina, ka katram tas laiks ir īpašās atmiņās. «Mācījos tolaik Jelgavas mūzikas koledžā, jau pēc armijas un vidusskolas. Man bija vairāk brīvā laika, un viens pats braucu uz Vecrīgu, stāvēju pie radio ēkas,» stāsta G. Lācis.
«Meitai bija tikai mēnesis, un mēs braucām uz Vecrīgu pie tēvoča, kurš pats nevarēja atbraukt, bet meitu gribēja redzēt. Tas bija 20. janvārī. Braucām ar vīru trolejbusā pāri Salu tiltam. Tur bija salikti krusti – kad brauca trolejbuss, tos ņēma nost un pēc tam lika atpakaļ. Trakākais bija Vecrīgā, kad es ar bērnu ratiem gāju un sākās apšaude! Trāpījāmies tieši tajā brīdī. Krievi bļāva: «Stojatj, streljatj budu!» Bija ļoti bailīgi. Domāju, kur ar bērnu tagad man slēpties?! Paldies dievam, ka mums viss beidzās labi,» atceras S. Strautniece.
Linda Abu Meri pauda: «Šis ir laiks, kad atkal un atkal padomāt par lietām, kas ir patiešām svarīgas. Pirms 35 gadiem man bija 11 gadi. Labi atceros, ka ziema bija auksta. Ar mazajām, oranžām plastmasas slēpītēm slēpoju pa noslidināto trotuāru un domāju, kad tētis būs mājās. Tētis bija Rīgā, jo tas bija svarīgi. Tajā laikā īsti nesapratu, ko tas īsti nozīmē. Ar vecākiem kopā skatījos televizorā, kas notika Viļņā. Tas bija briesmīgi, bet bērna prātam tas īsti līdz galam nav izprotams. Zināju, ka tas ir svarīgi, tieši tāpat, kā bija svarīgi vēl pirms diviem gadiem stāvēt Baltijas ceļā kopā ar vecākiem Bauskā pretim policijas mājai un cieši, cieši turēties visiem kopā.
Tāpat kā bija svarīgi 1990. gada 4. maijā pēc liktenīgā, vēsturiskā un ļoti, ļoti svarīgā Saeimas balsojuma vecmammas dārzā nogriezt visas tulpes, aiznest un nolikt pie sarkanbaltsarkanā karoga Vecumnieku centrā. Man bija svarīgi, ka mans tētis bija Rīgā pie Ministru kabineta tajās dienās. Barikādes vēl nebija uzceltas, bija noticis Interfrontes mītiņš. Milzīgs bars tuvojās valdības mājai. Es ar tēvu runāju, kā bija stāvēt kopā ar vēl diviem baušķeniekiem, cieši saķērušies elkoņos, lai viņu ķēdi nepārrautu. Viņš teica: «Zini, ceļi trīcēja tā, ka nezināju, kā nostāvēt!» Tas ir tikai saprotami, mēs visi esam cilvēki, bet ar savu pārliecību, un tā ļāva stāvēt, pulcēties un nosargāt mūsu Latviju, mūsu brīvību. Mums ir jāturpina stāvēt par Latviju un sargāt viņu. Ir skaidrs, ka brīvība nav nekāda dāvana, tā ir milzīga atbildība, kas ir mūsu rokās.»
Viņa norādīja, ka priecājas pasākumā redzēt jaunsargus, un pauda ticību, ka izšķirīgos brīžos Latvijas tauta atkal būs gatava darboties kopā.
Ar dziesmām, savām atmiņām un pārdomām uzstājās vīru kopa «Vilki». Viņi kā rīdzinieki toreiz bija aktīvi notikumu dalībnieki.
«Daudzi runā par dziesmoto revolūciju. Arī mēs runājām, ka bija ļoti dažādi un nebija tā, ka visu laiku pie ugunskuriem kāds dzied. Ja pie kāda sāka dziesmu, tad ap to ugunskuru pulcējās daudz cilvēku un dziedāja līdzi. Šodien daļu tā laika dziesmu izdziedāsim kopā ar jums. Tās bija tautā zināmas, arī karavīru dziesmas, kuras dziedāja strēlnieki, leģionāri. Visas tās dziesmas, par kurām bija sajūta, ka vajag dziedāt tieši šajā brīdī ar kārtīgu sparu. Atmiņā ir kopības sajūta, kas liek atcerēties, tas bija kaut kas gaisā virmojošs. Tagad liekas, ka poētiski skan, bet tie, kuri Rīgā bija, piekritīs,» atcerējās viesi.
Viņi piebilda, ka bija ne tikai runas, bet protestētājiem bija arī ieroči. «Bija sajūta, ka varam sisties pretim. Pirmā nakts pagāja, pie Saeimas dejojot tautas dejas, bet tad atnāca un teica, ka būs darbiņš. Taisījām Molotova kokteiļus visu nakti. Gājām un dalījām pudeles namu augšējo stāvu iemītniekiem. Ņēma švaki, jo tauta bija nobijusies. Toreiz neko nezinājām par ukraiņu iznīcināšanu, bet vienā vietā dūšīgs vīrs ar ūsām, līdzīgs Tarasam Buļbam, uzrunāja mūs krieviski. Domājām, ka nolamās, bet teica, lai dod divas pudeles. Tas būšot par «Holodomoru», un divas vajagot tāpēc, ka visdrīzāk ar pirmo metienu viņš netrāpīs,» stāstīja «vilki». Bija arī vietas, kur barikāžu dalībniekiem bija īsti ieroči.
Apmeklētāji dziedāja līdzi un klausījās gan dziesmās, gan pārdomās. «Tas ir pārsteidzoši, paradoksāli un fascinējoši, cik ļoti dziesmas par nāvi var iedvesmot un motivēt dzīvei,» sajūtas raksturoja E. Neliuss.
Foto: Uldis Varnevičs
