Mēdz sacīt, ka meitenes, kurām ir vecākais brālis, esot īpaši laimīgas. Ir, kas aizstāv, palīdz, ballēs uzlūdz. Baibas Marčenkovas brālis Atis Slakteris jau skolas gados kļuva slavens sportists, vēlāk – liels zemnieks, politiķis.
Mēdz sacīt, ka meitenes, kurām ir vecākais brālis, esot īpaši laimīgas. Ir, kas aizstāv, palīdz, ballēs uzlūdz. Baibas Marčenkovas brālis Atis Slakteris jau skolas gados kļuva slavens sportists, vēlāk – liels zemnieks, politiķis.
Kā esi jutusies – viņa ēnā vai paspārnē?
– Mums ar Ati ir gandrīz piecu gadu starpība, esmu mazā māsa. Nekad neesmu bijusi brāļa ēnā, drīzāk paspārnē. Tas ir atkarīgs no tā, ko ģimene dod. Starp mūsu vecākiem bija mīlestība, un viņi ļoti mīlēja mūs. Mums ar Ati bija daudz kopīga – savas spēles, noslēpumi, sarunas, štābiņš, palaidnības un ļoti labas attiecības, nekad neesam kāvušies. Tikai vienu reizi biju nejauka. Brālim bija kādi desmit gadi, un viņš ar draugiem aizgāja smēķēt. Mani, piecgadīgu knīpu, nepaņēma līdzi. Tad es noskaitos un mājās mammai pateicu.
Jāatzīst, ka savā ģimenē man nav izdevies tik līdzvērtīgi sadalīt jūtas abiem bērniem. Dēls arvien mēdz atgādināt, ka viņš par lielu uzskatīts jau divu gadu vecumā, bet māsai tagad ir 20 un viņa joprojām ir maza.
Tu it kā esi Atim gājusi pa pēdām, aiz viņa.
– Es jau pamatskolā tiku uztverta kā Ata mazā māsa. Viņš aizgāja uz vidusskolu, man arī jāiet, viņš iestājās Lauksaimniecības akadēmijā, es arī. Brālis sāka sportot, braukt ar laivām, mēs, ģimene, devāmies uz sacensībām, jutām līdzi. Nopirkt toreiz neko nevarēja, laivām vajadzēja “čeholus” – mamma šuva, un es palīdzēju. Kad laivai vajadzēja piebraukt jauno motoru, mani lika laivā, un es laidos pa upi šurp un turp.
Mācījos jau vidusskolā, kad viena draudzene vaicāja, kā es to varot pārdzīvot – viss tikai brālim, brālim, bet man nekas netiekot. Mani tas ļoti izbrīnīja, jo nekad nejutos apdalīta, manuprāt, viss bija līdzīgi.
Atis ir lielajā politikā, kā jūtas ģimene? Vai vienmēr viņa aizņemtība jāpiecieš?
– Ģimenei tas ir liels pārbaudījums, un īpaši mazi bērni cieš no tā, ka vecāki ir aizņemti. Bet man jāteic, ka Atis vienmēr atrod laiku ģimenei, bērniem, man, ierodas kaut vai pulksten 11 vakarā, pasēž pie tēva, parunājas.
Mums ir jauka tradīcija. Laikā no Ziemsvētkiem līdz gadumijai jau kādus desmit gadus dodamies uz slēpošanas trasi. Braucam vakarā, slēpojam, pavadām tā nakti, dzeram karstvīnu, cepam gaļu. Brālis ar sievu, bērniem, sievasmāsas, mana ģimene. Īpaši bērniem tas patīk. Būdami pusaudži, viņi ir slēpojuši visu nakti, līdz nemaņai, un iedomājies – neviens nespiež iet gulēt!
Meita šogad atzina, ka gandrīz vai bailes braukt uz kalnu, ja nu nebūs tik jauki kā bērnībā. Bijām jau arī mazākā sastāvā, jo bērni ir precējušies, viņiem ir mazulīši, ne tik vienkārši visiem kaut kur doties. Turklāt mūsu tētis taču līdzi nebrauc. Tāpēc šogad izlēmām pasēdēt krodziņā netālu no mājas, lai mūsu tētis arī var piedalīties.
Valdību un deputātus mēdzam kritizēt, vārdus nemeklējot, – “stulbeņi, kretīni, idioti, muļķi”. Kā tu spēj noklausīties, ja tas attiecas uz brāli?
– Uzklausīt skarbus, asus vārdus par tuvu cilvēku ir gandrīz neiespējami. Atceros, ka reiz kolhozā vienā kompānijā sāka Ati aprunāt. Biju ļoti jauna, man tas sāpēja, piecēlos, sakliedzu, aizgāju, aizcērtot durvis. Tagad esmu uzlikusi sev tādas kā bruņas, nelaižu šos smagos vārdus un aizvainojumu klāt. Tētim joprojām ir ļoti grūti tādas lietas klausīties.
Vai esi brālim vaicājusi padomu par savu darbu pašvaldībā, devusi viņam kādus padomus?
– Mēs esam pārrunājuši dažas lietas. Bet viņš ir politiķis, kurš izlemj, es strādāju izpildvarā, katram savas funkcijas.
Brālis ir Saeimā, bet tu rajona Padomē. Parlamentā un valdībā sieviešu ir mazākums, tas ar aci redzams. Kā ir, tavuprāt, – vai mums, sievietēm, ir jācīnās par iespēju tikt pie varas, iesaistīties politikā, uzņēmējdarbībā vai arī jāpiepilda tās dabas dotās funkcijas, ko vīrietis nevar?
– Ja sieviete ieņem kādu amatu, kurā iepriekš bijis vīrietis, to uzskata par izņēmumu, brīnās, uztver ar neuzticību, it kā kaut ko nepieņemamu. Par to rakstīju referātu, gatavojot maģistra darbu.
Ir zināmas tendences, bet ir arī tā, ka ikviens gadījums jāvērtē individuāli. Man, piemēram, nekad nav bijusi iespēja uz ilgāku laiku atstāt ģimeni citu mērķu labā. Mājās vienmēr bijuši cilvēki, kuriem vajadzīgas manas rūpes, un cenšos būt tuvāk. Tas man ir svarīgāks nekā karjera.
Ja ir ļoti spēcīga laulība, kurā sadala pienākumus, tad ir citādāk. Man vienai nācies uzņemties rūpes par praktisko dzīves pusi, audzināt bērnus. Pašlaik dzīvoju kopā ar tēti, dēla ģimeni un ir jāgādā, lai mājās ir silti, ir ēdiens, zāles, lai kopā mums ir labi.
Vīrieši par to kaut kā nedomā. Vai nav tā, ka darbošanās lielajā politikā nopietni apdraud laulību?
– Tā tiešām ir. Politika jau patiesībā nav profesija, ne darbs no līdz, skatoties pulkstenī. Tas ir dzīvesveids ar saviem nosacījumiem, un ģimenei paliek arvien mazāk laika. Ne jau velti gadās, ka politiķu ģimenes izirst, jo veidojas jaunas attiecības ar kolēģēm, sekretārēm, palīdzēm, padomniecēm, kuras ir kopā ar šiem cilvēkiem daudz vairāk nekā sievas.
Nu jau tu vari sacīt, ka tavi bērni ir izauguši, vismaz katrā sīkumā nav no tevis atkarīgi.
– Meitai Vitai ir 20 gadu. Viņa studē Ekonomikas un kultūras augstskolā kultūras vadību. Jānim ir 23 gadi, viņš Latvijas Lauksaimniecības universitātē studē uzņēmējdarbību lauksaimniecībā. Dēls ir precējies, ģimenes vajadzību dēļ arī strādā, citādi augstskolu jau būtu beidzis. Manai mazmeitiņai ir deviņi mēneši. Ir rūpes, bet prieka noteikti vairāk.
***
Codiete Baiba Marčenkova
– Mācījusies Bauskas pamatskolā, beigusi pilsētas 1. vidusskolu. 1984. gadā absolvējusi Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju, iegūstot inženieres zemes ierīkotājas specialitāti.
– Strādājusi par zemes ierīkotāju paju sabiedrībā “Bauska”, Valsts zemes dienestā par vecāko kadastra inspektori.
– 2002. gadā ieguvusi socioloģijas maģistra grādu Latvijas Lauksaimniecības universitātes programmā “Organizāciju un sabiedrības pārvaldes socioloģija”. Mācījusies vairākos tālākizglītības semināros ārpus Latvijas.
– Šķīrusies, uzaudzinājusi dēlu un meitu.
***
Viedokļi
Citi par Baibu Marčenkovu:
– Modris Mākulēns, Bauskas rajona Padomes jurists:
“Baiba ir “sauļuks” – izpalīdzīga, mīļa, sirsnīga, forša, sievišķīga un sportiska.”
– Atis Slakteris, Baibas brālis, 8. Saeimas deputāts:
“Jāatzīst, ka savulaik es Bauskas rajonā biju deputāts, bet nekad neesmu bijis tik respektablā amatā izpildvarā kā Baiba. Cienu viņas darbaspējas, mīlestību un gādību, ko viņa iegulda ģimenē.”
– Rihards Melgailis, Vecumnieku pagasta padomes priekšsēdētājs:
“Profesionāla, laipna, korekta savā darbā.
