Jauniešiem trūkst tādu prasmju kā spējas sadarboties un strādāt komandā, kā arī problēmu risināšanas iemaņu un noturīguma
FOTO – KARĪNA MIEZĀJA
Latvijas darba tirgus pašlaik atrodas krustcelēs. No vienas puses, demogrāfiskais spiediens un akūts darbaroku trūkums liek uzņēmējiem cīnīties par ikvienu darbinieku. No otras puses – jaunā paaudze darba tirgū ienāk ar atšķirīgu vērtību sistēmu un prasībām, ko vecākā paaudze ne vienmēr spēj izprast un pieņemt. Kamēr atsevišķās nozarēs ar jauniešu piesaisti sokas labāk, citās – perspektīva iezīmējas visai drūma. Analizējot nākotnes darba tirgus vajadzības, eksperti norāda uz robiem karjeras izglītībā. «Latvijas Avīze» kopā ar reģionu laikrak-stiem pētīja – kā darba tirgū jūtas jaunieši un ko par jaunajiem cilvēkiem saka darba devēji.
Teorētiski Latvijas darba tirgus pašlaik ir atvērtāks nekā jebkad agrāk, tajā skaitā jauniešiem. Kā norāda Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) izglītības un nodarbinātības jomas vadītāja Liene Voroņenko, valstī pašlaik ir aptuveni 800 tūkstoši nodarbināto, taču, lai pilnvērtīgi uzturētu sabiedrību – gan seniorus, gan bērnus –, būtu nepieciešami vismaz 900–930 tūkstoši strādājošo.
Taču pastāv plaisa starp vēlamo un realitāti. Uzņēmuma «Figure Baltic Advisory» līderības attīstības eksperte Olga Dzene vērš uzmanību: «Varam teikt, ka mūsu darba tirgus jauniešiem ir salīdzinoši atvērts, taču par tā «draudzīgumu» gan varētu šaubīties. Joprojām liels izaicinājums jaunajiem cilvēkiem ir pirmā darba atrašana savā specialitātē. Kāpēc? Jo darba devēji Latvijā joprojām dod priekšroku jau gatavam darbiniekam. Pat pozīcijās, kas izsludinātas kā iesācēja jeb «junior» līmenis, nereti tiek prasīta divu vai trīs gadu pieredze, ko jaunietis tūlīt pēc mācībām fiziski nevar būt ieguvis.»
Intereses nesakrīt ar vajadzībām
Jauniešu karjeras izvēle arvien vairāk attālinās no nozarēm, kurās nākotnē koncentrēsies investīcijas un darba vietas. Šādi secinājumi izriet no Latvijas Izglītības akseleratora pagājušā gada nogalē veiktās vidējās izglītības posma jauniešu aptaujas. Lielākā interese ir par nozarēm ar ierobežotu izaugsmes potenciālu. Piemēram, radošajās industrijās (māksla, dizains, mūzika) vēlas strādāt aptuveni 19% jauniešu, lai gan šo nozaru īpatsvars Latvijas iekšzemes kopproduktā (IKP) ir vien ap 2–3%. Sportā karjeru plāno 14% jauniešu, kamēr nozares devums IKP ir mazāks par 1%.
Tikmēr stratēģiski nozīmīgas nozares jauniešu izvēlē paliek novārtā. Apstrādes rūpniecība, kas veido 13–14% no IKP, interesē tikai ap 8% jauniešu, transports un loģistika (IKP ~8–9%) – 7%, bet kokrūpniecība un mežsaimniecība, kas ir viens no Latvijas eksporta pīlāriem (IKP ~6–7%), piesaista vien 3% jauniešu. Arī enerģētikas sektors, kura nozīme pieaug drošības un zaļās pārejas kontekstā, jauniešu plānos ieņem zemu vietu.
Saskaņā ar Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) datiem pagājušā gada izskaņā bija reģistrēti 7189 bezdarbnieki vecumā no 18 līdz 29 gadiem. Lielākajai daļai no viņiem (54%) ir tikai vispārējā vidējā vai zemāka izglītība, kas apgrūtina viņu konkurētspēju. Bet realitāte arī ir tāda, ka jaunieši nereti ir spiesti strādāt ārpus apgūtās profesijas, jo darba devēji ne vienmēr ir gatavi piesaistīt darbaudzinātājus un ieguldīt cilvēkos bez pieredzes. «Darba meklētājiem ar pieprasītām prasmēm iespējas ir plašākas, savukārt bez tām nepieciešams papildu atbalsts, ko sniedz NVA,» norāda aģentūrā.
Latvijas jauniešu (18–29 gadi) ekonomiskā aktivitāte 2014. un 2025. gadā (%)
Kad pazaudējam jaunieti
Lai mazinātu bezdarba risku, NVA jauniešus mudina gan apgūt darba tirgū pieprasītas profesionālās zināšanas un prasmes, gan arī skaidri apzināties profesionālās karjeras virzienu. Vienlaikus eksperti kā sistēmisku problēmu izglītības dārziņā uzsver profesionālās orientācijas trūkumu skolās.
Jauniešu karjeras aptauja, kurā piedalījās gandrīz 5000 vidējās izglītības posma jauniešu, atklāj, ka tikai aptuveni 40% no viņiem jūtas pārliecināti par savu spēju pieņemt lēmumus par nākotnes karjeru. Tas ir zem starptautiskās Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) ieteiktā līmeņa (55–65%). «Jaunieši domā par nākotni, bet viņu rīcībā bieži nav pietiekamas informācijas, lai pieņemtu pamatotus lēmumus. Karjeras izvēle arvien vairāk balstās interesēs, nevis izpratnē par to, kur veidosies darba vietas un kādas prasmes būs pieprasītas,» vērtē Latvijas Izglītības akseleratora vadītāja Zane Čulkstēna. «Karjeras izglītībai jāpalīdz jauniešiem saprast, ka stabila un jēgpilna karjera iespējama arī nozarēs, kuras šobrīd šķiet mazāk redzamas, bet kurās būs liels pieprasījums pēc talantiem. Tas ir jautājums par Latvijas spēju ilgtermiņā saglabāt konkurētspēju un attīstīt augstas pievienotās vērtības ekonomiku,» piebilst «Swedbank Latvija» vadītājs Lauris Mencis.
LDDK eksperte L. Voroņenko iezīmē, ka jauniešus «zaudējam» jau 15 gadu vecumposmā, kad liela daļa no viņiem aizvien vēl nezina, ar ko vēlas nodarboties: «Tas noved pie destruktīvas mētāšanās. It kā aiziet pamācīties, pēc diviem mēnešiem saprot, ka vairs negrib mācīties. Tad mēģina kaut kur pastrādāt…»
Karjeras speciālisti uzsver, ka Ēnu diena reizi gadā jauniešu sagatavošanai profesijas izvēlē ir krietni par maz. «Atšķirībā no Skandināvijas valstīm, kur karjeras izpratne mērķtiecīgi tiek veidota jau no bērnudārza vecuma, Latvijā šis process ir fragmentārs. Ekskursija uz diviem uzņēmumiem septītajā klasē nav pietiekams signāls, lai bērns pieņemtu racionālu lēmumu par savu nākotni. Vecāki bieži vien vadās no savas vēsturiskās pieredzes, kas vairs neatbilst mūsdienu tautsaimniecības attīstībai, un nezināšanas dēļ nespēj sniegt konstruktīvu padomu,» vērtē L. Voroņenko.
Aptaujas dati rāda, ka individuālu karjeras konsultāciju saņēmusi vien nepilna ceturtā daļa (24%) jauniešu. Galvenie lēmumu ietekmētāji joprojām ir vecāki vai ģimenes locekļi (57%) un draugi (32%), nevis profesionāļi vai darba tirgus dati. Tas rada situāciju, kurā jaunieši izvēlas profesijas, bal-stoties uz mītiem vai sociālo tīklu radītu tēlu, nevis reālu pieprasījumu. L. Voroņenko min, piemēram, iesīkstējušus stereotipus par ražošanu kā «netīru» un fiziski smagu darbu: «Lai gan patiesībā, piemēram, traktora vadība var nozīmēt, nevis ka tu uz lauka mēģini kaut ko izvilkt no dubļiem, bet tu vadi modernas miljonu vērtas iekārtas. Līdzīgi ir ar atkritumu apsaimniekošanu vai ūdenssaimniecību – šīs jomas jauniešiem šķiet nepievilcīgas, lai gan mūsdienās tās prasa kontrolēt sarežģītas, augsti tehnoloģiskas iekārtas.»
Vērtējot profesionālās izglītības līmeni, L. Voroņenko atzīmē, ka, lai arī tehnikumos ik gadu iestājas 10–12 tūkstoši audzēkņu, mācības pabeidz tikai 5–6 tūkstoši. «Mēs faktiski esam izkūpinājuši šo finansējumu,» atzīst eksperte, norādot, ka katra jaunieša izglītošanā gadā tiek ieguldīti trīs līdz četri tūkstoši eiro. «Rezultātā tirgū nonāk liels skaits jauniešu tikai ar pamatizglītību vai vispārējo vidējo izglītību bez specifiskām prasmēm, kas nozīmē, ka viņu apmācība gulstas uz pašiem uzņēmumiem.»
«Veiksmīgas karjeras izveides iespējas ietekmē ne tikai iegūtā izglītība un pieredze, bet arī darbā noderīgas papildu prasmes, tostarp arī socializēšanās un komunikācijas iemaņas. Lai arī patlaban sociālo mediju lietotāji virtuālajā vidē regulāri socializējas un komunicē ar saviem draugiem un paziņām, realitātē kontakta nodibināšana nereti atšķiras no virtuālās pasaules un sagādā grūtības. Prasmes kontaktēties, pārvarēt psiholoģiskās barjeras, parādīt sevi no labākās puses un pārliecināt par savām profesionālām spējām ir jāmācās,» piebilst NVA speciālisti. Arī LDDK eksperte Voroņenko secina, ka darba devēji arvien biežāk saskaras ar to, ka jauniešiem trūkst tādu prasmju kā spējas sadarboties un strādāt komandā, kā arī problēmu risināšanas iemaņu un noturīguma. Viņas vērtējumā, mācību saturs ir tik pieblīvēts ar dažādām detaļām, ka šīm fundamentālajām prasmēm skolā fiziski neatliek laika. ◆
UZZIŅAI
Cik vecs ir jaunietis?
Jaunatnes likums nosaka, ka jaunietis ir vecumā no 13 līdz 25 gadiem, taču jauniešu organizācijas arvien vairāk veic darbu ar jauniešiem, kuri ir vecāki par 25 gadiem.
Jaunatnes politikas valsts programma 2021.–2027. gadam paredz atbalstu jauniešiem līdz 30 gadu vecumam, atzīstot nepieciešamību pēc ilgstošāka atbalsta perioda.
13 valstīs no 36 (ES un OECD dalībvalstis) noteikts augšējais vecuma slieksnis jaunietim 30 gadi vai augstāks.
OECD un Pasaules Bankas dati liecina, ka jaunieši arvien ilgāk paliek izglītības sistēmā un bieži uzsāk patstāvīgu dzīvi tikai pēc 25 gadu vecuma.
2025. gada sākumā Latvijā dzīvoja 208 240 jauniešu vecumā 18–29 gadi, tas ir 2,2 reizes mazāk nekā 1991. gadā, kad Latvijā bija 466 859 jauniešu.
Avots: CSP
Jaunieši nav tikai fantazētāji
Nikolai Skujai ir 21 gads, viņa ir Rīgas Biznesa skolas 3. kursa studente un SIA «Lēta pārtika» līdzdibinātāja, valdes locekle. Nikolas viedoklis:
– Mūsu paaudzi bieži sauc par fantazētājiem, pārlieku ambicioziem vai nereālistiskiem. Noteikti ir arī tādi gadījumi, bet man tomēr gribētos domāt, ka mūsu prasības bieži ir pamatotas. Pastāv liela netaisnība atalgojuma ziņā – piemēram, pietiekami bieži var sastapties ar situāciju, kad 20 gadus vecs jaunietis var pārvaldīt sociālo mediju tirgu daudz efektīvāk nekā seniors, bet viņam maksā minimumu tikai tāpēc, ka viņš ir students. Praktiskajam darba rezultātam un radītajam pienesumam vajadzētu noteikt algu, nevis tikai cilvēka statusam vai vecumam. Mums vajadzīgs darbs, kurā netiekam ekspluatēti kā lēts darbaspēks, bet gan novērtēti kā talants, kas var celt Latvijas produktivitāti un konkurētspēju. Jaunieši nav tikai fantazētāji – mēs esam praktiski darītāji, kuriem nepieciešama atbilstoša infrastruktūra un uzticēšanās.
Latvijā ir jālauž tendence, kur jaunie talanti tiek izstumti uz ārzemēm tikai tāpēc, ka šeit viņiem piedāvā nesamērīgi zemas algas. Mēs esam ļoti mobila paaudze, nebaidāmies mainīt darba vietas, ja darbam neredzam jēgu. Mēs esam uz pārmaiņām virzīta paaudze. Piemēram, nebaidāmies runāt par mentālo veselību vai savām tiesībām. Mans personīgais dzinulis ir apziņa, ka katrs pats mēs padarām pasauli labāku; ja neizdarīšu es pati, neizdarīs neviens.
Manuprāt, Latvijas darba tirgus jauniešiem nav ne pārāk atvērts, ne draudzīgs. Bieži vien no mums prasa lielu pieredzi, nedodot iespēju šādu pieredzi iegūt. Arī attieksme daudzos gadījumos nav īsti normāla, piemēram, aptuveni 70% no nosūtītajiem CV ir bez jebkādas atbildes – darba devēji pat neatsūta pieklājīgu atteikumu.
Konkurētspējīgs atalgojums ir svarīgs, bet nav vienīgais faktors. Pirmajā vietā mēs liekam cilvēcīgu attieksmi. Ja uzņēmums vēlas mūs piesaistīt un noturēt, tam ir jāparāda, ka tas rūpējas par iekšējo vidi un darbiniekiem. Svarīgi ir pat tādi it kā sīkumi kā svaigi augļi virtuvē, patīkama savstarpējā komunikācija vai interesants sapulču formāts.
Tāpat ļoti liela nozīme ir tam, lai uzņēmums ir sociāli atbildīgs – iesaistās labdarībā vai sociālās iniciatīvās, kā arī rūpējas par vidi un planētas ilgtspēju. Uzņēmumiem nopietni jāstrādā pie sava tēla, lai jaunieši vēlētos tajā strādāt.
Esmu novērojusi, ka uzņēmumi nereti grēko ar iekšējo kultūru – nerūpējas par saviem esošajiem darbiniekiem, kā rezultātā viņi izdeg, ikdienā ir nelaimīgi un sāk ar savu attieksmi kā puvuši āboli tālāk inficēt jauno darbinieku, kurš tādēļ drīz vien meklēs jaunu darba vidi.»
