Tādu mēs to redzējām 16. marta rītā – Latviešu leģionāru piemiņas dienā.
Tādu mēs to redzējām 16. marta rītā – Latviešu leģionāru piemiņas dienā.
Maskava skaļi ziņoja pasaulei, ka Rīgas ielās maršē fašisti. Šai “parādei” bija rūpīgi gatavojusies kreisi orientētā sabiedrības daļa un aktīvi fotoreportieri. Cerētā izrāde nenotika, jo vien pāris simtu sirmgalvju baznīcas aizlūgumā pieminēja kritušos cīņubiedrus. Pēc aizlūguma ar ziediem rokās ļaužu pulciņš gribēja doties pie Brīvības pieminekļa, bet viņu ceļu šķērsoja policistu ķēdes. Ar nepārprotamu naidu un zaimiem “fašistu” pulciņu mēģināja izprovocēt aktīvisti, kuri bija izrotājušies ar sirpja un āmura simboliem.
Aizejot omonieši solījās Latvijā atgriezties ar tankiem. Vai tas laiks tuvojas? Ar katru gadu drošāk un nekaunīgāk uzdarbojas komunistu pēcteči. Un latviešu kangari atkal loka muguras šo spēku priekšā. Kur paliek mūsu ievēlētie tautas aizstāvji, kad vajag runāt ar naida kurinātājiem?
Beidzot jāsaprot, ka latviešu leģionāri nav fašisti un krievu armijā karojušie nav komunisti. Divas lielvaras – vācu un krievu – pakļāva Latviju savam diktātam un piespieda karot pretējās frontēs. Tāpēc, manuprāt, varam vilkt paralēles starp leģionāriem un latviešu strēlniekiem. Viņi gāja zem svešas varas zobeniem pretī savai liktenīgai lodei, bet ar Dzimtenes vārdu uz lūpām.
Mūsu valstī nav aizliegts citas tautības pilsoņiem svinēt savus svētkus un atceres dienas. Pie Uzvaras pieminekļa ik gadu 9. maijā notiek mītiņi. Tos netraucē Latvijas “fašisti” un neatgādina, cik tūkstoši latviešu nobendēti Sibīrijas nāves nometnēs un čekas pagrabos.
Vēstures aculieciniece
