Labāk bankrots, nekā atņemt sev dzīvību (22)

Trīs grūti gadi liek atbalstīt lauksaimniekus gan saimnieciski, gan psiholoģiski

Labāk bankrots, nekā atņemt sev dzīvību, «Bauskas Dzīvei» pārliecināti saka iecavniece Agita Hauka, taujāta par lauksaimnieku grūtībām pēc trim lietavu un neražas gadiem, kas, šķiet, vēl nav beigušās kāpjošo degvielas un minerālmēslu cenu dēļ.
Agita runā no pašas pieredzes – savulaik paņēmusi lielu kredītu ar plānu izveidot savu klīniku, tomēr tas nav izdevies. Bijis grūts brīdis un daudz pārdomu, bet sapratusi – parāda dēļ dzīve nebeidzas, daudz jāstrādā un jāatdod nauda! «Tā arī daru, un vēl atrodu dzīvē daudz prieka un palīdzu citiem tikt pāri grūtībām,» saka iecavniece.

Zināmi septiņi
Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) speciālistiem ir zināmi septiņi gadījumi kopš pagājušā gada augusta, kad zemnieki izšķīrušies par pašnāvību, nespējot atrisināt samilzušās saimnieciskās un finanšu problēmas, «Bauskas Dzīvei» atklāj LLKC valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis.
«Pašlaik ģimenes cenšas tikt ārā no bedres, viņiem palīdz radi, kaimiņi un draugi, arī mūsu speciālisti. Ir cilvēki, kas pārvirzīti konsultācijām ar krīzes speciālistiem, turpinās sarunas par finanšu sakārtošanu,» risinājumu īsi raksturo vadītājs.
LLKC zināmajos gadījumos cilvēki nonākuši līdz tik radikālai rīcībai, jo bija palikuši vieni savās rūpēs. «Parasti veči par to nerunā, tā ir liela drosme – sākt runāt. Pēdējais salmiņš ir banālā nauda – ja sakrājušies parādi un tavi plāni nepiepildās, visu tūlīt zaudēsi, tas ir ļoti smags trieciens, tam jābūt sagatavotam. Ļoti labi, ka par to runā, jo trakākais ir pielikt sev rokas, īpaši, ja tev ir ģimene. Jebkurš bankrots ir pārvarams, tev ir kājas, rokas un galva, vari sākt no jauna,» pārdomas atklāj Mārtiņš, kurš pats vada zemnieku saimniecību Ceraukstes pagastā.
«Mums nemāca adaptēties jauniem apstākļiem, bet vajadzētu. Jābūt racionāliem domāšanā un rīcībā. Dzīve nebeidzas, ja tev atņem traktoru! Katrs zināmais gadījums rāda, ka spiediens ir sakrājies, nekas nav noticis vienā dienā. Tāpēc aicinājums apkārtējiem pievērst uzmanību, ja cilvēks kļūst nerunīgs, pārmērīgi lieto alkoholu, zaudē interesi par visu, atvadās no draugiem… Svarīgi vaicāt un aicināt izrunāties – gan izķepurosimies!»

Aicina palīgus
Pirmie signāli nākuši pagājušā gada otrajā pusē, kad bija redzams, ka zemnieki nonāk problēmās jau trešo gadu pēc kārtas. «Sākumā domājām – paši tiksim galā ar sarunām, taču, kad saņēmām ziņas par dzīves pārtraukšanas mēģinājumiem no jaunu lauksaimnieku radiem, sapratām, ka tur vajadzīgs psihologs. Sākām sadarbību ar krīzes centru «Skalbes», kur izmisušie zemnieki var saņemt atbalstu, lai nenonāktu līdz radikālai rīcībai,» skaidro M. Cimermanis.
Tas panākts īsā laikā, ātri vienojoties ministrijām, kas ir ļoti labs sadarbības piemērs bez garas birokrātijas. «No mums uz «Skalbēm» pāradresēti pāris zvanītāji, bet redzeslokā nonāca vairāki desmiti saimniecību, ar kādām septiņām vēl strādā. Mēs vismaz redzam izeju. Šī nav pirmā krīze, bet pēc pēdējiem trim gadiem problēmas savēlušās lielā kamolā. Tas rāda, ka nevar tik vieglprātīgi rēķināt nemitīgu augšupeju,» secina lauksaimnieks.
LLKC vērtē, kā ar saimniecību datu analīzi laikus noteikt problēmas, sazināties ar bankām, nākt kopā un rast risinājumu.

Par problēmām jārunā
Patlaban pārveido krīzes mehānismus visā Eiropā. Vācijā piedalās kooperatīvi, kuri palīdz zemniekiem finansiāli.
«Grūtākais ir saprast pašam, ka ir problēmas, ja esi bijis veiksmīgs, dzīvojis skaistā burbulī, kur viss tikai gāja uz augšu, bet tagad situācija ir pretēja, jo kredīti nospiež, ražas nav, graudu cenas zemas. Svarīgi sākt par to runāt – ar draugiem, ģimeni, radiem, konsultantu, jebkuru. Bankrots nav beigas, saimniecību vari zaudēt, bet pats būsi vesels un turpināsi strādāt,» spriež Mārtiņš. «Jāmācās arī zaudēt – ja esi tam gatavs, esi brīvāks un mierīgāks, ar vēsu prātu novērtē situācijas. Daudziem zemniekiem ir grūti pieņemt, ka viņi dara kaut ko nepareizi, un klausīt konsultantu padomus.»
Zemkopības ministrijā (ZM) top restrukturizācijas programma, kas sāksies nākamgad, lai novērstu, ka zemnieki nonāk kritiskā situācijā. Šajā programmā finanšu grūtībās nonākušo saimniecību pārņems administrators, kura mērķis ir atdot parādus un atsākt darbu ar reālu biznesa plānu. Restrukturizācijas laikā zemnieks pats lēmumus nepieņems, bet varēs turpināt strādāt ar stabilu saimniecību. Tas iecerēts līdzīgi tiesiskās aizsardzības procesam, bet bez tiesas, skaidro M. Cimermanis. «Plānojam vienoties ar banku un iesniegt piecu gadu izejas plānu, kas ir izpildāms. Pašlaik ministrija saskaņo ar Briseli, ka finanšu institūcija «Altum» var atvērt šādu fondu.»
Darbojas arī «Altum» reversās zemes nomas fonds un apgrozāmo līdzekļu aizdevumu programma.

Ar kājām uz zemes
«LLKC komandā ir cilvēki, kas paši izgājuši cauri ellei, kuri tagad saka – man krīzē vajadzēja kādu, kas piebremzē un pasaka, lai šito nedaru!» stāsta Mārtiņš, «es pats vienmēr brīdināju – ir uzpūsts ilūziju burbulis par labu dzīvi uz subsīdiju rēķina, tam nav stingra pamata. Tagad redzams, ka stabilākas ir tās saimniecības, kur strādā divas un pat trīs paaudzes. Tur jaunajiem ir vīzija un perspektīva, bet vecajiem – miers, prāts un gudrība. Liels pluss ir sava zeme, jo nomas zemi var pazaudēt, ja kāds pārsola, un tad nobrūk viss bizness. Stabilās saimniecības ir kompaktas, zemes un meži vienuviet, jo tālu braukāt nav izdevīgi.»
Agita Hauka no Latvijas Zemnieku federācijas biedru pieredzes atgādina, ka svarīgi vienmēr meklēt jaunus virzienus, būt gataviem pāriet no lopiem pie vistām, no lielām platībām uz intensīvu ražošanu mazākā apjomā. «Gadās, ka cilvēks pārcenšas, saņēmies par daudz un nevar tik daudz padarīt. Jādomā mierīgi, loģiski, ja ir problēmas, var kaut ko pārdot un nostabilizēt finanses. Pat ja nepaliek viss, kā bijis, dzīve nebeidzas. Lēnais bizness ir dzīvotspējīgāks, jā, ir mazāka peļņa, bet tas nav dzīves gals.»
LLKC konsultante Raimonda Ribikauska atgādina, ka jāizmanto visas palīdzības programmas, kas kompensē daļu zaudējumu, Lauku atbalsta dienesta aicinājumi ātrāk pieteikt platību maksājumus un degvielas kompensācijas. Ikviens, kam vajadzīga palīdzība vai vienkārši saruna, var zvanīt LLKC Klientu apkalpošanas atbalsta daļai. ◆

Vajadzīga drosme

Anda Švinka, krīzes un konsultāciju centra «Skalbes» vadītāja

– Mūsu krīzes diennakts tālruņa 116123 konsultanti sarunājas ar zvanītāju, arī lauksaimnieki, kas meklē psiholoģisko atbalstu, tiek informēti, ka var zvanīt mums. Ar cilvēkiem runā speciāli apmācīti krīzes konsultanti, kuri sniedz pirmo emocionālo atbalstu, palīdz pašiem saprast, kā tikt galā ar grūtībām, cenšas noskaidrot, kas tieši noticis.
Zvanītājus uzklausa bez vērtēšanas. Tas ļoti palīdz un atvieglo, jo tā varbūt ir pirmā reize, kad cilvēks var atklāti pastāstīt pārdzīvoto. Tas nav viegli, vajadzīga drosme, lai sāktu runāt. Ar konsultantu ir daudz vieglāk nekā ar ģimeni vai draugiem, jo nav gaidu un emocionālās iesaistes, nav padomu vai pārmetumu, tikai uzklausīšana un spriedzes mazināšana.

Frāzes kā signāli
Katra saruna ir kā balta lapa. Bieži cilvēkam padomi nav nepieciešami, jo viņš pats labāk zina, kā grūtības risināt. Galvenais ir izrunāties. Iespējams, viņam ir grūti nosaukt savas sajūtas un emocijas. Taču iekšējais spiediens ir tik liels, ka to var pamanīt caur vārdiem. Jāpievērš uzmanība frāzēm, kas liecina par krīzi: «nav jēgas», «neredzu jēgu», «neredzu izeju», «ir bezjēdzīgi dzīvot», «nekas nemainīsies», «pārāk grūti», «visiem būs labāk bez manis», «esmu noguris no visa», «man viss apnicis». Tie ir spilgtākie signāli, bet var būt arī citi, kas izsaka, cik ļoti smaga ir situācija. Zvanītāji mēdz runāt par lielu vainas sajūtu. Jāpajautā, kas noticis, jo ilgstoša vainas sajūta ir paralizējoša, tā var novest pie depresijas un pašnāvības domām.

Uzvedības maiņa
Līdzcilvēkiem jāpamana brīdinoša uzvedība – ja cilvēks atsvešinās, ir mainījies, izolējas, kļūst daudz klusāks, vai tieši otrādi – izskatās laimīgs, kā lēmumu pieņēmis. Ne vienmēr tas liecina par problēmu atrisināšanu, bet var būt atvieglojums par lēmumu mēģināt izbeigt dzīvi. Cilvēks guļ vairāk vai mazāk nekā parasti, vairāk ēd vai neēd nemaz. Vienmēr vērts pajautāt – kas noticis, kā varu palīdzēt? Bieži mēs, apkārtējie, baidāmies uzrunāt cilvēku, un sabiedrībā izplatīti mīti par pašnāvībām – ja to pieminēšu, cilvēks to izdarīs. Taču jautājums – vai tu esi domājis par pašnāvību? – dos atvieglojumu cilvēkam, jo viņš par to varēs runāt, ja būs tādas domas. Galvenais ir parunāt, uzrunāt, klausīties, ļaut viņam izrunāt visu un pašiem piezvanīt uz krīzes tālruni. Tas mazina spriedzi.

Arvien smagāk
Cilvēkam, kuram ir pašnāvības domas, tās kļūst arvien smagākas. Ja cilvēks ir krīzē, domāšana sašaurinās, viņš fokusējas vienīgi uz sarežģījumiem, neredz risinājumus apkārt. Ja izrunājam, dodam laiku un vietu, redzamais lauks palielinās, cilvēks ierauga citas iespējas, kā atrisināt šķietami nepārvaramos sarežģījumus. Ja kāds sajūt pašnāvības domas vai vientulību vai nepārvaramas grūtības, pirmais – nepalikt vienam, bet atrast cilvēku, ar ko parunāt, arī krīzes tālruņa konsultanti var palīdzēt. Galvenais – meklēt palīdzību.
Ja kādā no līdzcilvēkiem pamanām tādus signālus, svarīgi nepalikt vienaldzīgiem, bet rīkoties un meklēt palīdzību. Jānovērtē, cik cilvēkam pieejami rīki un veidi, kā izdarīt pašnāvību. Ja iespējas ir pa rokai, risks ir lielāks, piemēram, zināšanas par dzīvībai bīstamām ķimikālijām, kas pieejamas lauksaimniekiem. Pat ja bezcerība ir tik liela, ka pašnāvība liekas vienīgā izeja, katrā cilvēkā ir vēlme dzīvot.

Emocionāli inteliģentāki
Esam novērojuši, ka jaunieši vairāk runā par sarežģījumiem, nāk pie mums un mācās par krīzes telefona konsultantiem. Jaunatnes emocionālā inteliģence ir lielāka. Tālruņa zvanu skaits aug. Tas nozīmē, ka cilvēki vairāk meklē palīdzību. Ievērojami ar katru mēnesi pieaug vīriešu zvanītāju skaits, agrāk viņu bija maz. Mēnesī saņemam 1500-2000 zvanus, pirms diviem gadiem to bija ap 800. Palīdzības lūgums vairs nav vājuma pazīme, jo vajadzīga drosme, lai sāktu runāt. Jāpievērš uzmanība vīriešu pašnāvības riskiem, jo viņiem ir procentuāli vairāk mēģinājumu ar letālu iznākumu. Nevajag uzstāt, lai viņš kādam zvana, bet jāpiezvana pašiem. Ja cilvēks jau apdraud savu vai pat kāda cita dzīvību, uzreiz jāizsauc ātrā palīdzība, un uzreiz jāpiesaka, ka ir runa par iespējamu pašnāvības mēģinājumu.

UZZIŅAI
Balstīs sabiedrības psihisko veselību
Nacionālā psihiskās veselības centra (NPVC) pilotprojektā palīdzības anketas internetā aizpildījuši 3009 cilvēki;
Ar mākslīgā intelekta risinājumu noteikti 184 steidzami gadījumi, kad cilvēki pie psihiatra nonākuši 48 stundu laikā;
Divu nedēļu laikā palīdzību saņēma 322 pacienti, pārējiem piedāvāta plānveida konsultācija;
Anketa arī turpmāk būs praktisks digitālais asistents NPVC un sadarbības slimnīcu – Strenči, Ģintermuiža, Daugavpils, Piejūra – speciālistiem;
NPVC sadarbībā ar Konsultāciju centru «Skalbes» sāks informatīvi izglītojošu kampaņu par to, kur un kā Latvijā saņemt krīzes, psiholoģisko un psihiatrisko palīdzību;
NPVC 15. – 16. aprīlī notika ASV speciālistes Šari Sinvelski (Shari Sinwelski) vadītas mācības atbalsta grupu veidošanai cilvēkiem pēc pašnāvības mēģinājuma;
Izveidoti 5 pāri – klīniskais speciālists un cilvēks ar pieredzi, kuri augustā sāks atbalsta grupu darbību.
Avots: NPVC.