Marts kļuvis par dziļu robežgrāvi starp varu un sabiedrību. Cilvēki ir apjukuši, jūtot, ka tauta nebūt nav galvenā spēlētāja politiskajās norisēs.
Marts kļuvis par dziļu robežgrāvi starp varu un sabiedrību. Cilvēki ir apjukuši, jūtot, ka tauta nebūt nav galvenā spēlētāja politiskajās norisēs. 16. marta ignorēšana, Jūrmalgeita, atbrīvotais un no jauna iežogotais Brīvības piemineklis, sagaidot 25. martu, komunistiskā režīma upuru piemiņas dienu. Pārāk daudz vielas pārdomām un šaubām, vai tikai neesam atgriezušies 20. gadsimtā.
Vairākus gadus būdama pilsētas vēlēšanu komisijas sastāvā, naivi ticēju, ka vēlētāju griba realizējas pašvaldību domju un Saeimas sastāvā. Taču atklājas, ka deputāti laika gaitā maina ne tikai politisko orientāciju, bet ir arī pērkami. Vai gan citādi, piemēram, par Balvu Domes priekšsēdētāju būtu kļuvis vienīgais no Tautas partijas (TP) ievēlētais deputāts, ja no vienpadsmit pieci bija “tēvzemieši”. Pieļauju, ka Balvos realizējās tikai TP ambīcijas, bet Jūrmalā likmes ir, ai, ai, cik augstas!
Jūrmalgeitas politiskā tirgus pilnu tekstu “De facto” žurnālisti piedāvāja 19. martā. Tas tikai nostiprināja pārliecību, ka par korupcijas faktu zināja visi sarunās par “piķi” iesaistītie. Viņi, manuprāt, ir ne vien liecinieki, bet arī līdzdalībnieki, jo par notiekošo neziņoja varas struktūrām. Klausoties partiju galveno personu nevainības demonstrēšanā, nav nekādu cerību, ka tas vairs neatkārtosies. Tas jau ir bijis agrāk (Milušs: “Šitā man notiek pirmo reizi!”) un būs arī turpmāk (Lagzdiņš: “..vajag ļoti uzmanīties.”).
Valsts augstākās amatpersonas arvien vēl prāto, cik tiesīgi bijuši žurnālisti, Jūrmalas šmuci publiskojot, cik tas kaitīgs Latvijas gaišajam tēlam, bet tikpat kā nepiemin galveno – korupcijas sistēmu, nemaz nerunājot par pateicību žurnālistiem, kuri uzdrošinājās. Valsts pirmā persona Vaira Vīķe-Freiberga ne bez ironijas secināja, ka sabiedriskās televīzijas reitingi nu gan martā būšot augsti.
Latvijas Pirmā partija (LPP) satiksmes ministra amatam virza Krišjāni Peteru, kas sevi pieteicis par rusofilu (mācījies un dzīvojis Maskavā, sieva krieviete un simpātijas pret Austrumu kaimiņu). “Jaunais laiks” (JL) Petera kandidatūru neapspriedīšot, iekams LPP neizvērtēs Aināra Šlesera līdzdalību Jūrmalas Domes deputāta Ilmāra Ančāna uzpirkšanas lietā.
Valdības nestabilitāte Latvijā būtu ļoti nelaikā, sacījis NATO ģenerālsekretārs Jāps de Hops Shēfers. Lai uzzinātu vairāk par mūsu zemi, kur šogad novembrī notiks NATO galotņu sanāksme, viņš kopā ar sievu lasot Sandras Kalnietes grāmatu “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”. Komunistiskā režīma šausmu liecinieki ar savām atmiņām pamazām pieradina Rietumus pie domas, ka ir bijis vēl kāds režīms, līdzvērtīgs nacismam. Diemžēl valstij kopumā nav stingras nostājas Latvijas vēstures vērtējumā. Vai gan citādi par Latvijas simbolu būtu kļuvuši žogi? Atmiņā vēl puķu ceļš 25. martā no Brīvības pieminekļa līdz Aspazijas bulvārim. Šogad šo ceļu mērām stiepļu žoga metros, kas sirdi griež tāpat kā prezidentes trīs piesitieni pie deniņiem, pie Brīvības pieminekļa pēc ziedu nolikšanas atspēkojot veco vīru pārmetumus par žogu un marta notikumiem vispār un aicinot viņus “domāt ar galvu”…
Režisore Māra Ķimele raidījumā “Kas notiek Latvijā?” brīdināja politiķus, ka, iespējams, daudzi vēlētāji oktobrī paliks mājās, un tas ir ļoti bīstami. Patiesi, esam iedzīti strupceļā: palikt mājās un dot vaļu sarkano cerībām atjaunot veco kārtību vai balsot par tiem pašiem – kas prihvatizēja un kļuva par miljonāriem, kas meloja un veicināja politisko korupciju, kas iežogoja Brīvības pieminekli latviešiem nozīmīgās dienās un izdabāja nacionālboļševiku “norādījumiem” 16. martā un kas atkal gatavojas sevi piedāvāt 9. Saeimas vēlēšanās? No dziesmotās revolūcijas ideāliem esam nonākuši liekulības tirgū.
