Valsts karogs ar sēru lenti pagājušajā sestdienā, 25. martā, bija skatāms pie daudzām ēkām Latvijā.
Valsts karogs ar sēru lenti pagājušajā sestdienā, 25. martā, bija skatāms pie daudzām ēkām Latvijā.
Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai veltīti pasākumi notika daudzviet rajonā.
“Bauskas Dzīve” šajā dienā bija Skaistkalnē. Atceres brīdis sākās bijušo māju “Kaminski” vietā. Kur kādreiz bija šķūnis, tagad ir piemiņas akmens. Šajā šķūnī 25. martā visu dienu turēja no apkārtnes savestos cilvēkus, lai pēc tam tos vienkopus transportētu uz Vecumniekiem un tad tālāk pretī baisai neziņai – austrumu virzienā.
“Mums, latviešiem, skati uz austrumiem vienmēr vēršas ar cerībām uz saullēktu. Taču tajās bargajās dienās ceļš uz austrumiem daudziem tūkstošiem nevainīgu Latvijas iedzīvotāju bija ceļš pretim iznīcībai,” atceres brīdī sanākušos uzrunāja Skaistkalnes pagasta padomes priekšsēdētājs Jānis Kalniņš.
Skaistkalnes pusē pašlaik mīt nedaudz vairāk kā 20 politiski represēto.
Vairums no viņiem pulcējās vietējā tautas namā, kur pašvaldība bija sarūpējusi nelielu mielastu. Skaistkalniete Svetlana Štrobindere pasākumu sāka, nolasot Annas Rancānes pirms 20 gadiem sacerēto dzejoli “Brīvības piemineklis”. Tajā tēlotais padomju varas šī latviešu tautas simbola noliegums tik ļoti sasaucas ar to, kas Rīgā risinās šopavasar.
“Mums, skaistkalniešiem, te nav tāda pieminekļa, ap kuru var aplikt žogu, tāpēc mēs varam baudīt brīvību daudz labāk nekā Rīgā. Es pilnīgi neko vairs nesaprotu, ko mūsu valdība dara. Vai mēs esam vēl brīvā Latvijā?” vaicā politiski represētā Silvija Auziņa. Viņa atceras 1949. gada 25. marta notikumus: “Man toreiz bija seši gadi. Ar mammu mājās no rīta bijām palikušas divas vien, vecākās māsas bija skolā. Mājās ienāca miliči, lika ātri sataisīties un braukt līdzi. Nesapratām, par ko, bet neklausīt nedrīkstēja. Abas māsas un brāli paņēma no skolas. Tētis tajā dienā bija Bauskā, viņu neapcietināja, taču mierā arī nelika, draudēja ar arestu, līdz viņš pats pieteicās un atbrauca pie mums uz Sibīriju. Mūsu ģimenes “noziegums” bija 40 hektāru zemes, tādēļ pēc krievu rēķiniem skaitījāmies kulaki.”
Savukārt Melita Šileika atceras grūtības, ko viņai nācās pārciest Tomskas apgabalā. “Maizi mēs dabūjām ēst tikai divus mēnešus gadā, tomēr izdzīvojām. Kad tagad stāstu, kādos apstākļos mums tur bija jādzīvo un jāstrādā, neviens netic,” stāsta M. Šileika. Taču represētajam Jānim Āboltiņam ir savs izturības skaidrojums tiem gadiem: “Mēs tad bijām jauni, ļoti gribējām dzīvot, tāpēc arī izturējām to, ko tagad citi pat nespēj saprast.” Savukārt paulīniešu mūks tēvs Jānis piebilst, ka “Dievs arī palīdz visiem cilvēkiem, kuri cieš sāpes”.
Mielojoties ar pašvaldības sarūpēto cienastu, vecie ļaudis atceras savu jaunību, un šais atmiņās nedominē ļaunums un žēlabas. Laiks izdzēsis sāpes un pārciesto, prātā palikuši neparastie piedzīvojumi, jo tas tomēr daudziem pašlaik dzīvajiem sirmgalvjiem bija viņu jaunības laiks. Diemžēl svešu zābaku un svešas varas sapostīts.
Pēc neliela mielasta represētie tika aicināti tautas nama lielajā zālē, kur uzstājās vīru kopa “Vilki”. Mākslinieki izpildīja latviešu strēlnieku un leģionāru dziesmas. Koncerta noslēgumā visi – represētie sirmgalvji, atnākušie skolas bērni, pārējie skaistkalnieši – kopā ar “Vilkiem” dziedāja brašo leģionāru dziesmu: “Mēs sitīsim tos utainos…” Dzīve turpinās.
