Pagājusī nedēļa sākās ar kārtējo dāvanu. No pastkastītes izņēmu TV plaši reklamētā žurnāla «Republika.lv» 6. numuru ar Aināra Šlesera galvu uz vāka. To rotāja gan velna radziņi, gan nimbs jeb gaismas aplis.
Pagājusī nedēļa sākās ar kārtējo dāvanu. No pastkastītes izņēmu TV plaši reklamētā žurnāla “Republika.lv” 6. numuru ar Aināra Šlesera galvu uz vāka. To rotāja gan velna radziņi, gan nimbs jeb gaismas aplis. Lai cik agresīvi bija žurnālista jautājumi, vēlamais bija panākts: eksministra atbildes rādīja, cik šķīsts un nevainīgs viņš ir. Bijušais “Literatūras un Mākslas” redaktors Jānis Škapars, runājot par padomju laika cenzūru, saka: “..neviens, kurš finansē izdevumu, nevēlēsies, lai tajā tiktu publicēti materiāli, kas neatbilst paša finansētāja koncepcijai. Izdevuma sponsorētājam ir ļoti liela loma.” Manuprāt, tas pilnībā attiecināms uz “Republika.lv”. Tā sponsoru gan var tikai nojaust, zinot, ka izdevuma veidotāju pulkā ir arī Jānis Peters. Aizdomīgs ir dāsnums, ar kādu šo izdevumu piedāvā lasītājiem: līdz 31. martam internetā nākamajiem sešiem mēnešiem žurnālu varēja abonēt bez maksas. Tas ir, līdz Saeimas vēlēšanām. Lai cik stingri būtu priekšvēlēšanu aģitācijas noteikumi, partijas izeju atradīs jebkādu.
Valdošo partiju reitingi martā ļoti cietuši. Galvenie zaudētāji pēc skandāla Jūrmalas Domē ir Tautas partija un Pirmā partija ar “Latvijas ceļu” piekabē. Līderis aptaujā joprojām ir “Jaunais laiks”, tam pietuvojusies savienība “PCTVL”, trešajā vietā “TB”/LNNK. Ja turpināsies kompromātu rakšana citam par citu, situācija būs visai dramatiska.
Pagājušo svētku tēmai, kas nenozūd no avīžu slejām – komentāros un lasītāju vēstulēs –, pievērsīšos vēlreiz. Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Gunārs Resnais “Dienā” marta pēdējā numurā netieši atvainojies Valsts prezidentei par neargumentētiem un nepamatotiem pārmetumiem, kas viņai teikti pie Brīvības pieminekļa 25. martā. Manuprāt, sirmie vīri ļāva vaļu rūgtumam, kas krājies kopš 16. marta, kad aiz restēm atradās Brīvības piemineklis, bet leģionāriem bija ieteikts labprātīgi doties prom no Rīgas. Drošības struktūras nav publiskojušas, kādas draudīgas akcijas plānotas abos marta jūtīgajos datumos. Varbūt tādu nemaz nav bijis? Kāda mācība gan gūta: atšķirībā no bijušo leģionāru jaunības dienām patriotismu tagad sauc par ekstrēmismu.
“Skatā no malas” Latvijā augušie žurnālisti bija vienisprātis: prezidente vārdu kaujā ar sirmgalvjiem bija tāda, kāda viņa ir, un emociju uzplūdus attaisnoja ar… vecumu. Kārlis Streips izmantoja viņam dotās tiesības uzrunāt tūkstošiem skatītāju un atkārtoja prezidentei pasprukušo žestu. “Kā mums tālāk dzīvot?” vaicāja kāda radioklausītāja, politiski represētā. “Svešie mūs sauc par fašistiem, savējie – par ekstrēmistiem.”
Televīzijas raidījumā “Kas notiek Latvijā?” neizdevās noskaidrot, kurš būtu vainojams haosā, kas radās “skrējienā” pēc Eiropas struktūrfondu naudas. Nācās vienīgi secināt, ka ar miljonu klusu zagšanu (piemēram, G-24) mūsu valstī veicas labāk nekā ar to godīgu, atklātu dalīšanu.
Kultūras ministrija nodevusi vairākus desmitus kultūras pieminekļu, muzeju un teātru va/s “Valsts nekustamie īpašumi” valdījumā. Akcija turpinās, un šajās lietās kompetenti cilvēki jau izteikuši minējumus, ka pavisam reāls ir nodoms izsaimniekot ievērojamus kultūras un arhitektūras pieminekļus it kā to saglabāšanas un atjaunošanas aizsegā. Domājot par šiem slidenajiem darījumiem, galīgi nesaprotams ir Eiropas Savienības nabadzīgākās valsts Latvijas solījums samaksāt Izraēlai kompensāciju par krievu un vācu okupācijas gados zaudētiem ebreju īpašumiem. Laikam jau cilvēks tāpēc vien ir dzimis, lai visu mūžu brīnītos.
