Pelēkās debesīs 25. marta vakarā pie Bauskas pieminekļa represētajiem skan skumja mūzika. Pūš vējš, izklājot pilnībā Latvijas valsts karogu, un melnā lentīte tam plīvo līdz. Skan krauķu ķērkšana un blakus esošais nelielais vientuļais koks uz pakalna čabina pērnās lapas. Pieminam komunisma upurus.
Vējš ir spēcīgs – tā dēļ uz pieminekļa saliktās svecītes visi pārceļ uz vietu aizvējā. Kopā sanākuši apmēram 40 cilvēki, kas piemin vienu no Latvijas vēstures baigajiem datumiem, kad toreizējā Padomju Savienības vadība kārtējo reizi izvēlējās jau laikus izrēķināties ar visiem, kas varētu protestēt pret briesmīgo režīmu un izvēlēties labāku dzīvi. Piemiņas pasākumā pulcējas tieši cilvēki gados – ar izpratni par notikušo un atmiņām.
Piemiņas brīdi vadīja Jānis Biezais, sākot to ar uzrunu: «Tūkstošiem Latvijas cilvēku tika izrauti no mājām. Daudzi no viņiem neatgriezās.» Viņš lasīja Intas Dzelzkalējas atmiņas no SIA «Bauskas Dzīve» izdotās grāmatas «Rētas», kurā Bauskas politiski represēto klubs apkopojis 47 dzimtu likteņus. Ģitāras pavadījumu izpildīja Uldis Beitiņš.
Pie sanākušajiem vērsās Bauskas novada domes priekšsēdētāja vietniece Linda Abu Meri: «Iepriekšējā darba vietā esmu rakstījusi daudz ziņas par 25. marta pasākumiem, bet tas ir grūti – ziņa ir īsa, bet gribas pateikt tik daudz. Gribas pateikt arī to, ka tie ir cilvēki, kuru gara spēks ir apbrīnojams – tikai ar spēcīgu garu un gaišu sirdi to var izturēt. Un tas ir stāst par ticību – ka viņi atgriezīsies kādā dienā un satiks savus mīļos. Daudzi neatgriezās, un mēs viņus šodien pieminam. Šī diena liek domāt par mūsu izturību, mūsu spēku, par to, cik svarīgi ir būt visiem kopā.»
Par deportācijas baigajiem notikumiem stāstīja Bauskas muzeja vēstures nodaļas vadītājs Raitis Ābelnieks: «Atkal ir 25. marts, atkal esam šeit. Parasti nākas šajā dienā saukt daudz skaitļu, bet aiz šiem skaitļiem ir cilvēki, ciešanas, salauzti likteņi. Izsūtīja no Baltijas valstīm apmēram 95 tūkstošus iedzīvotāju, vairāk nekā 42 tūkstoši bija no Latvijas. Bauskas novadā pašlaik ir mazāk iedzīvotāju – tas ir kā izsūtīts viss Bauskas novads. Sanāk, ka izsūtīja katru piecdesmito iedzīvotāju. 1591 izsūtītais Bauskas apriņķī, 522 ģimenes. Sarakstos figurēja «kulaki, nacionālisti un bandītu atbalstītāji.» Pie kulakiem pieskaitīja turīgos zemniekus, un viņi bija turīgi, jo čakli strādāja, iekopa savas saimniecības. Kur izsūtīja visvairāk kulaku, tur bija vistrūcīgākie sovhozi, jo ienāca sveši ļaudis, kas neprata zemi apstrādāt.» Vēsturnieks norādīja, ka izveda cilvēkus lopu vagonos un daudzi neizturēja briesmīgos apstākļus un nomira jau ceļā.
R. Ābelnieks uzsvēra, ka rīkojumu deva no Maskavas puses un tieši čekisti veidoja sarakstus. Izsūtītie bija sarakstos divas nedēļas iepriekš iekļauti. «Tā ir mūsu vēsture. Tā ir jāzina un jāstāsta jaunākajām paaudzēm. Man pašam vēl šī gadsimta sākumā šķita, ka Eiropā nekas tāds nevar atkārtoties, bet Ukrainas notikumi rāda, ka var atkārtoties un īstenotāji ir to pašu izsūtītāju pēcteči, kas tagad plosās Ukrainā. Ja neatbalstīsim Ukrainu, agresors atkal pavērsīsies pret mums, pret latviešu tautu,» pauda R. Ābelnieks.
Pēc piemiņas brīža Bauskas kultūras centrā varēja noskatīties Dzintras Gekas dokumentālo filmu «Dzimuši Sibīrijā. Mārtiņš Vilsons».
Foto: Ivars Bogdanovs
