Šis viedokļa raksts nav refleksija uz kārtējo milzu traģēdiju uz Latvijas ceļiem, kas pāršalca mediju telpu pagājušajā nedēļā! Šī drīzāk ir skaudra faktu konstatācija par to, ka šī gada nepilnos 3 mēnešos ceļu satiksmē neesam nosargājuši jau 19 dzīvības. Un to, ka katru reizi, kad uz ceļa iet bojā cilvēks, mēs publiski sērojam dažas dienas, bet pēc tam ātri atgriežamies pie ierastā ritma. Ziņa pazūd no ziņu virsrakstiem gluži tāpat kā avārijas pēdas no asfalta. Taču valstij šīs pēdas nepazūd. Tās paliek budžetos, statistikā un ilgtermiņa ekonomiskajos zaudējumos. Te sākas neērtais jautājums: cik mums patiesībā maksā katra satiksmes negadījumā zaudētā dzīvība vai sakropļotais cilvēks?
Eiropā uz šo jautājumu sen vairs neatbild emocionāli. Saskaņā ar pētījumiem par ceļu satiksmes bojāgājušo monetāro vērtību Eiropā, vienas cilvēka dzīvības “sociālā vērtība” tiek lēsta aptuveni no 700 tūkstošiem līdz pat trīs miljoniem eiro. Tajā ir iekļauts viss – neiegūtais darba mūžs, nodokļi, sociālās iemaksas, pabalsti un arī tas, ko nevar izmērīt precīzi, bet var prognozēt: ģimenes sociālais kritiens, bērni ar sliktākām izglītības iespējām, izdegšana tuvākajiem. Citiem vārdiem sakot – katra bojāgājusī dzīvība ir kā neliels, bet ļoti precīzs trieciens valsts ekonomikai. It kā no kopējā mehānisma tiktu izrauts viens zobrats – sistēma turpina griezties, bet ar lielāku berzi un mazāku jaudu. Ja rēķinām pēc šīs metodikas, tad Latvijas, kur pērn ceļu satiksmē gāja bojā 118 cilvēki, ekonomiskie zaudējumi mērāmi robežās no 83 – 354 miljoniem eiro.
Arī pie mums ir veikta līdzīga “kalkulācija” – 2024.gadā CSDD nāca klajā ar “Ceļu satiksmes negadījumu rezultātā valstij radīto tautsaimniecības zaudējumu aprēķina metodiku”, kas gan tieši neaprēķina katra bojāgājušā dzīvības “sociālo vērtību”, tomēr ļauj izdarīt secinājumu, ka katrs ceļu satiksmes negadījums tautsaimniecībai nodara zaudējumus 7286 eiro apmērā. Ja matemātiski reizinām šo skaitli ar 2024.gadā notikušo negadījumu skaitu (precīzāk – LTAB fiksēto apdrošināšanas gadījumu skaitu), iegūstam, ka aizpērn valsts ekonomika zaudējusi 251,88 miljonus eiro! Daudz vai maz – tas laikam ir absolūti amorāls jautājums, ja runa ir tajā skaitā par pazaudētām dzīvībām un salauztiem likteņiem?!
Ko darīt? Kā rīkoties, lai mūsu mazā Latvija ik gadu uz ceļiem nezaudētu vairāk par simts dzīvībām un ekonomika – naudas ekvivalentu, kurš ir līdzvērtīgs visam budžetam, ko Satiksmes ministrija 2025.gadā bija paredzējusi valsts autoceļu kapitālieguldījumu programmā?! Visbiežāk atbilde ir vienkārša un ērta – vajag labākus ceļus. Un, jā, infrastruktūra ir svarīga! Taču cerēt, ka tikai ar asfaltu un barjerām atrisināsim cilvēku uzvedības problēmas, ir tas pats, kas cerēt, ka jauns ledusskapis iemācīs cilvēkam ēst veselīgi. Ceļš pats par sevi nevērtē risku, neizvēlas ātrumu un neizdomā apdzīt tur, kur to nevajadzētu darīt. To dara cilvēks. Un tieši cilvēks ir visdārgākais un reizē visievainojamākais elements satiksmē.
Arī sodi šajā stāstā izskatās iespaidīgi tikai uz papīra. Lielāki sodi, vairāk sodu, bargāki panti – tas viss rada ilūziju par kontroli. Taču realitātē sods bieži darbojas kā lietussargs viesulī: uz brīdi sajūta ir drošāka, bet vētra nekur nepazūd. Ja sods nemaina domāšanu un attieksmi, tas nemaina arī uzvedību. Un statistika par atkārtotiem pārkāpumiem to ļoti skaidri apliecina.
Attīstītās valstis šo ir sapratušas jau sen. Tās iegulda infrastruktūrā, bet paralēli tam milzīgu uzmanību velta sabiedrības un autovadītāju izglītošanai. Nevis kā vienreizēju kampaņu vai formālu lekciju autoskolā, bet kā ilgtermiņa procesu. Satiksmes drošība tiek mācīta skolās, tā tiek skaidrota publiskajā telpā, tā tiek trenēta praktiski, balstoties uz psiholoģiju, riska uztveri un reālu situāciju analīzi. Un rezultāti ir izmērāmi – mazāk bojāgājušo, mazāk smagi cietušo, mazāki ekonomiskie zaudējumi. Izglītība šajā gadījumā strādā kā apdrošināšana: tā ir lētāka pirms negadījuma nekā pēc tā. Pētījumi rāda, ka labi izstrādātas izglītības programmas – piemēram, tās, kurās tiek mērīta zināšanu uzlabošana, attieksmes maiņa un nodrošināta satura atsvaidzināšana var būt efektīvas, vismaz īstermiņā uzlabojot zināšanas un risku apziņu, īpaši jauniešu vidū. Tomēr bez regulāras atgādināšanas efekts var izzust, ja programmas netiek periodiski atjaunotas vai sekmīgi sasaistītas ar citām drošības komponentēm, piemēram, psiholoģisku atbalstu vai sabiedrības kampaņām.
Starptautiskās organizācijas un ceļu drošības eksperti norāda, ka bez cilvēka rīcības mainīšanas pat vislabākie ceļi un bargākie sodi nevar panākt ilgtermiņa uzlabojumus: autovadītāja izglītība tieši ietekmē zināšanas, attieksmi un uzvedību satiksmē, kas ir tieši saistīta ar negadījumu biežumu un smagumu.
Tikmēr Latvijā mēs joprojām mēģinām salāpīt sekas, nevis ieguldīt cēloņos. Zinot, cik no OCTA līdzekļiem ik gadu tiek novirzīts satiksmes drošības projektiem, gribētos uzdot ļoti konkrētu jautājumu – cik mēs patiesībā ieguldām uz vienu bojāgājušo vai smagi cietušo, un cik to dara valstis, kurās šie skaitļi jau gadiem krītas? Atbilde, visticamāk, nebūs mums glaimojoša. Laika posmā no 2020. gada līdz 2024. gadam apdrošinātāji satiksmes negadījumu novēršanas un profilakses pasākumos kopumā ieguldījuši 10.28 miljonus eiro no OCTA līdzekļiem. 2025. gadā dažādos satiksmes drošības projektos tika ieguldīti vēl 3.6 miljoni eiro, savukārt šogad plānots ieguldīt 2,9 miljonus. Tātad 7 gados kopā 16,78 miljoni eiro – vidēji gadā – 2,39 miljoni eiro. Korelējam šo skaitli ar iepriekš pieminētajiem 251,88 miljoniem un iegūstam skarbu statistiku – uz katru gadā sabiedrības izglītošanā ieguldīto eiro, mēs zaudējam 105.39 eiro!
Un te arī ir raksta galvenā morāle. Katrs satiksmes negadījumā zaudētais cilvēks nav tikai traģēdija ģimenei. Tas ir arī dārgs zaudējums valstij. Ja mēs to negribam atzīt, mēs turpināsim maksāt – ar naudu, ar veselību un ar dzīvībām. Izglītot autovadītāju ir dārgi, bet neizglītots autovadītājs ir nesalīdzināmi dārgāks. Un šī ir viena no retajām jomām, kur taupīšana patiesībā ir visdārgākais iespējamais risinājums.
Teksts: Jānis Abāšins, Latvijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju biroja valdes priekšsēdētājs
