Pērn pirms Mātes dienas saņēmu atteikumu sarunai ar kādu tiešām lielu saimi apmēram tādiem vārdiem: «Mums nav vajadzīga jūsu interese, sabiedrības ziņkārība un sociālā dienesta palīdzība. Savus bērnus pati laidu pasaulē, un paši izaudzināsim».
Pērn pirms Mātes dienas saņēmu atteikumu sarunai ar kādu tiešām lielu saimi apmēram tādiem vārdiem: “Mums nav vajadzīga jūsu interese, sabiedrības ziņkārība un sociālā dienesta palīdzība. Savus bērnus pati laidu pasaulē, un paši izaudzināsim.”
Šo kurvīti bija grūti pieņemt, jo nav jau daudz tādu lielu ģimeņu, kurās katrs bērns ir ar mīlestību ieņemts, piedzimis nevis tāpēc, ka tā gadījies, bet gan gribēts. Taču saprotu, kāpēc šāda attieksme var rasties. Māmiņa, kura no sarunas atteicās, ir dzemdējusi desmit bērnu un arī pati nāk no lielas ģimenes. “Pietiekami daudz rūgtu brīžu bijis. Daža kaimiņiene joprojām pasmīn, apvaicājoties, vai atkal esmu stāvoklī. Par ko tik neesam apsmieti, kaut bērni ir paēduši, apģērbti, labi mācās un palīdzību no pagasta tikpat kā neesam lūguši un nelūgsim.”
Nupat Vecumnieku pagastā tikos ar ģimeni, kura dzīvo rajona malā. Viņiem tuvāk un ērtāk ir bērnus sūtīt uz skolu Baldonē, bet tas jau ir Rīgas rajons. Tāpēc Vecumnieku pašvaldība šīs ģimenes bērniem neatlīdzina ceļa izdevumus un nepiešķir brīvpusdienas. Dzirdēju atrunu, ka šādu rīcību attaisno Izglītības likums. Ja pašu pagastā ir vidusskola, vecāki nevar izvēlēties citu mācību iestādi. Ja viņi to tomēr dara, paši arī maksā par to, ko citādi pamatskolēnam nodrošina valsts. No vienas puses, pagastā ar šo ģimeni lepojas, priecājas, bet īsti palīdzēt nespēj vai varbūt negrib. Vai arī spriež, ka nemaz nevajag, gan izkulsies paši.
Diemžēl patiesi labo ģimeņu pusē nav arī likumi, jo pietiek tikai parādīt – kaut kā pats spēj tikt ar dzīvi galā, tad atbalsts vairs nepienākas. Pašvaldību sociālajiem dienestiem daudz vairāk rūpju un līdzekļu jāatvēl saimēm, kurās kārtējo jaundzimušo vairāk gaida nevis vecāki, bet pagasttiesa.
Kādas rajona pašvalības darbiniece neslēpa savu attieksmi: “Kad redzu avīzē jauno māmiņu attēlus, reizēm zosāda uzmetas. Par vairākām zinu – bērnu viņām vajadzētu atņemt nekavējoties, uzreiz pēc dzemdībām, kamēr zīdainis vēl nav nobadināts, saslimis, kaut kur patrepē aizmirsts, nobrēcies zils. Humānisms šajā jomā bērniem vairāk kaitē, nevis palīdz. Cik daudzi gluži vienkārši nomirtu, ja sociālā darbiniece nepienestu drēbes, naudu pārtikai, regulāri nekontrolētu, vai mājās ir kārtība, bērns paēdis, vesels. Ja nu, nedod, Dievs, kādu brīdi uzraudzība ir mazinājusies un notiek nelaime, tad izrādās – nevis vecāki, bet tieši vietējā vara un sociālais dienests ir vainīgi.”
Bērnus vajag sist regulāri, tad pierod pie kārtības un zina, ka nekādi joki nebūs – tik ciniski dzirdēju sakām sievieti, kuras bērni aug dažādās aprūpes iestādēs Latvijā. Arī pašlaik viņa ir gaidībās.
Tikpat regulāri turpinām sist ģimenes, kuras savus daudzos bērnus audzina mīlot. Tāda sīva izdzīvošanas skola, ko iztur stiprākie. Atliek vien novēlēt, lai viņiem veicas.
