Kādā katoļu lūgšanā par bērniem ir zīmīgi vārdi: «Kungs, dari viņus devīgus, izpalīdzīgus, spējīgus izvēlēties labo!» Tā vietā, lai lūgtos darīt bērnus vienkārši labus, tiek piedāvāta brīvas gribas diktēta darbība.
Kādā katoļu lūgšanā par bērniem ir zīmīgi vārdi: “Kungs, dari viņus devīgus, izpalīdzīgus, spējīgus izvēlēties labo!” Tā vietā, lai lūgtos darīt bērnus vienkārši labus, tiek piedāvāta brīvas gribas diktēta darbība. Izvēlēties ir daudz grūtāk nekā pavirši konstatēt, kas iekļaujas labā un sliktā kategorijās.
Šie jēdzieni ir relatīvi, to skaidri apzinās ikviens, bet simtiem izvēļu priekšā mēs nokļūstam ik dienu. Nav jau jādomā tikai par ētiskiem aspektiem. Pat banālā lielveikalā tiek pārbaudīta mūsu spēja izraudzīties un pieņemt lēmumus. Man vienmēr ir bijis daudzmaz skaidrs, kas sabiedrības vērtību sistēmā tiek uzskatīts par labu, kas varētu būt nosodāms un slikts. Taču pagājušajā nedēļā kādas izglītības iestādes apmeklējums un diezgan asa vārdu pārmaiņa ar dažiem jauniešiem manu pārliecību un uzskatus padarīja līdzīgus vēja nestām pieneņu pūkām. Pēkšņi es vairs nesapratu, kas ir labs, bet kas – slikts, jo abi jēdzieni vienā mirklī bija apmetuši kūleni.
Kad vācu materiālus publikācijai, daži skolas audzēkņi kategoriski uzstāja, lai viņu uzvārdi un, pasarg Dievs, fotogrāfijas neparādītos nevienā avīzes numurā. Līdzīgas situācijas žurnālistu praksē ir gadījušās ne reizi vien, un katra indivīda tiesības mēs allaž cenšamies respektēt. Bet šoreiz jauniešu argumenti mani patiesi šokēja. “Mums ir kauns, ka esam skolēni un mācāmies vienā klasē ar daudz jaunākiem audzēkņiem. To mēs slēpjam no draugiem un ģimenēm. Publiskojot mācīšanās faktu, jūs sabojāsit mūsu turpmāko dzīvi un attiecības ar cilvēkiem,” paziņoja jaunie censoņi. Vēl tika draudēts ar viņu personiskiem advokātiem un Eiropas cilvēktiesību deklarāciju, ja piepeši es izdomātu riskēt un neievērot aizliegumu.
Skaidrības labad precizēšu, ka notikuma dalībnieki nebija vis nīkulīgi otrgadnieki, bet jaunieši, par kuriem skolas vadība nevarēja pateikt nevienu sliktu vārdu. Lēmumu turpināt izglītību viņi pieņēmuši pēc ilgstoša pārtraukuma, kad vienaudži, iespējams, jau ir beiguši augstskolas.
Līdz šim man bija saprotams, ka dzīvē ir pietiekami daudz situāciju, kas izraisa neveiklību un kaunu, bet vēl ne reizi nav nācies piedzīvot, ka cilvēki kaunētos no pozitīvas, sabiedrības uzslavu pelnošas rīcības. Jo vairāk tāpēc, ka latviešu tautas vērtību sistēmā izglītība izsenis ir ieņēmusi godpilnu, ja ne pašu galveno vietu. Izrādās, viss jau ir mainījies, un es neesmu paguvusi notvert mirkli, kad izpratne par labu un sliktu rīcību ir pārveidojusies līdz nepazīšanai.
