RŪDOLFS SAULĀJS. BALTĀ RASA. Es tevi aizskart vairos, baltā rasa, kas gaida rītu nākam, zemei pārlijusi.
RŪDOLFS SAULĀJS
BALTĀ RASA
Es tevi aizskart vairos,
Baltā rasa,
Kas gaida rītu nākam,
Zemei pārlijusi.
Es tevi aizskart vairos,
Baltā rasa,
Kas mirdz kā asaras,
Ko zeme raudājusi.
Es tevi aizskart vairos,
Baltā rasa,
Kad tavas lāses ilgi –
Visu dienu žūst
Vēlā rudenī,
Kad kļavu lapa
Krītot pieklauvē pie rūts.
Es atkal zinu, zinu –
Par vienu saules dienu
Mūžs mans īsāks kļūst.
Tad, zemei pieliecies,
Es skūpstu rasu,
Un saltās lāses
Man uz lūpām kūst.
Tad, zemei pieliecies,
Es dzirdu prasām,
Lai sirds to sasilda,
Ļauj asins straumei plūst.
DZIMTĀ VIETĀ
Kad sencis ābeli ir iestādījis,
Ap zariem baltas atmiņas ir vītas
Un tik daudz dāsnas atvasas ir
dzītas!
Ikviens, kurš atgriezies, ir
laimīgs bijis.
Ap dzimtvietu kā bišu spiets,
Lūk, mūži griežas, likteņi un gadi,
Un svētas stundas top, kad kopā
sanāk radi,
Un gribas apstāties, kad mūža
gājums iets.
Uz katras palodas ir iededzināts
sārts,
Ar ilgošanos gaidot mājās.
Kaut arī kādreiz māte brīžiem
rājās,
Kā pēdējais skan mīlestības vārds.
Šī mūžam nevīstošā zeme zaļā,
Kur, dzīvi sākot, katrs ganos gājis,
Kur dusmu brīdī dažkārt
pērkons rājis,
Ir vārti atvērti mums mūždien vaļā.
Te katrā asnā cerība mums dīgst.
Un sāpes nogrimst dziļā vagā,
Un nodun sirds kā piesitienā
smagā,
Kad, slieksni kāpjot, uz pleca
mātes roka līgst.
ZANDA STRAZDIŅA
***
Es atgriežos kalnos
un elpoju klusumu –
mazu kripatiņu
no maiguma,
drosmes
un dzīvotvēlēšanās,
mazā kripatiņa kalnos
pirms laikiem no Maiguma –
atgriežas kalnos.
RUDENĪ
Migla un klusums,
vēsa rīta rasa pāri upei
un zirnekļa tīmekļa celiņš
pāri upei
balts klusums.
DAGNIJA GASŪNA
KURZEMES PUSĒ
Dārzos asteres zied,
spurainās galvas klanot,
debesīs gājputni iet,
atvadu sveicieniem skanot,
saspraustas pēdējās rotas
ceļmalas mežrožu krūmā –
koši sarkanas pogas
dzelkšņu mētelī brūnā.
Klausos, kā jūra šalc
Kurzemes pusē bez stājas,
putu vainags tik balts
viļņos vēl rotaļājas,
rudens samērcis otas
pīlādžu oranžā krāsā,
atvadīties jau nāk
vasara – mana māsa.
LAIKS
Lindiņai
Nemodiniet mani –
šis ir mans sapņu laiks,
puķes plaukst debesīs
un zvaigznes uz leju.
Vēl jau ir laiks.
Neturiet mani –
šis ir tauriņu laiks,
liegi, gaisīgi spārni
aizsauc mani uz deju.
Vēl laiks.
Negaidiet mani –
šis ir atmiņu laiks,
vien atkal un atkal domās
noglāstiet manu seju.
Jau laiks.
Nesauciet mani –
šis ir klusuma laiks,
tik viegli kā saules stars
tāltālā ceļā es eju.
Ir laiks.
LILIANA SKUDRA
***
No rudens dūmakas blāvas,
No miglas šķeterēm grodām
Rīts lietus mākoņus ada –
Tūdaļ bez steigas
Sāks smīlāt…
Ko vari, cilvēciņ, iebilst,
Ja Dievs pasaulei
Kādu pelēku dienu dāvā?
AINA MEDNE
ŠAJĀ LAIKĀ
Tagad ir laiks,
Kad ņemu
Visu,
Ko diena dod.
Āboli
Klauvē pie zemes,
Rieksti
Ir jāatrod.
Dzērvenes –
Purvāja sveiciens –
Acis
Pie ciņa sien.
Ieklausos
Vēja teicienā:
Saule
Caur mākoņiem brien.
VISS MAKSĀ
Vakar kurpītei
Atplīsa zole –
Maksā…
Gaisa malks,
Ko bez piepūles
Ieelpojam,
Maksā…
Un tas mirklis,
Kad ods
Skūpsta naktsvijoli,
Maksā…
Maksā viss
Tik – cik …
INĀRA DRUVA
ES KLUSĒJU
Es klusēju, jo pārāk pilna sirds,
Bet acīs nodevīga rasa ņirdz.
Es klusēju, jo pārāk pilna sirds,
Jo sāpju avots dziļi, dziļi irdz.
Es klusēju, jo pārāk pilna sirds,
Lai citi padomā, ka acīs saule mirdz.
II
Vairs skaisti vārdi
prātā nenāk.
Tas viss bij” senāk,
senāk, senāk,
Kad vārdi dziedoši
un skaisti
Kā melodija
spēja saistīt.
Nu – asi, aprauti
un skarbi
Kā primitīvi
melnie darbi,
Kā sencilvēka
akmens cirvis,
Kā karātavu
raupjā virve.
Tos labāk nelietot,
bet klusēt
Vai nepabeigtus
atstāt pusē.
III
Es skaļi klusēju
un klusi kliedzu,
Te visu atļauju,
te liedzu.
Es zvaigznei tālajai
ar aci miedzu
Un skūpstu sīkai
vabolītei sniedzu.
Un nedzird klātesošais,
kad es kliedzu,
Bet zvaigzne atbild,
kad ar aci miedzu.
LINDA RATIŅIKA
***
Karš kā satrakojusies jūra,
Kas atņem dzīvību,
Miers kā balta bura,
Kas simbolizē brīvību.
Viltība, kas piedošanu neprot.
Naids, kas dvēseli posta.
Skaudība, kas dzīvību neatdod.
Piedošana – miera osta.
KAIVA KRŪZE
KĀ BĒRNĪBĀ
No piparkūkām māju celšu
Un lielu sniegavīru velšu,
No smiltīm skaistu pili celšu,
Ar sietu ūdeni sev smelšu.
Es pasakā reiz būšu,
Par princesi tur kļūšu,
Un nakti simtu vienu
Tur redzēšu ik dienu.
Bij” bērnība tik īsa,
Bet sapnis nesaplīsa.
Tas likās, ak, tik skaists
Kā gaisa balons – laists.
MELĀNIJA
***
Viss pārāk daudzšķautnains
un nenoslīpēts,
Viss tikai vienos svaru kausos
svērts!
Vai tiešām dzīvot
nebijis ir vērts?
Es labprāt sēdētu uz eņģeļtaures
Un kliegtu pasaulei –
Cik esi svēts!
Greizo spoguļu apgrieztais tēls!
***
Es neticu, ka aizmirsis tu būtu,
Kā smaržo manu lūpu maigais
zīds.
Uz galda glāzē pīlādžogu vīns,
Bet tavas lūpas rotā viltīgs smīns.
Vēl tavu pirkstu pieskāriens pār
pieri slīd
Un manas lūpas glabā tavus
skūpstus,
Uz galda glāzē pīlādžogu vīns,
Bet mana sirds pēc tevis atkal
tvīkst.
Un neprasu nevienam es, vai
drīkstu,
Jo mana sirds ir pīlādžogu vīna
noreibusi.
VITA DŪRA
***
Atmiņu tinte plūst…
Uz linu auduma – balta kā sniegs.
Tas nekas, ka ābeles raud,
Rudens nav gleznotājs,
Bet dzejnieks.
Viņš raksta ar smilšu putekļiem
Atvasarai vēstules.
“Mīļā vasara…
Man žēl tevi pastumt malā,
bet zirnekļu tīmekļi man
matos pinas,
augām dienām siltā rasa
liek dziļā miegā
iesnausties…”
Vasara neraud, jo
Rudens raksta viņai,
Bet Rudens, dzejnieks, smej:
“Naivā vasara!”
