Bauskas pils muzejā apskatāma Salaspils kaujas 400. gadskārtas atcerei veltīta izstāde.
Bauskas pils muzejā apskatāma Salaspils kaujas 400. gadskārtas atcerei veltīta izstāde.
2005. gada vasarā un rudenī, atzīmējot Salaspils kaujas 400. gadadienu, tika rīkotas četras starptautiskas konferences Toruņā (Polija) un Viļņā (Lietuva). Tajās piedalījās militārās vēstures pētnieki no Polijas, Lietuvas, Latvijas, Zviedrijas un citām valstīm. Vienā konferencē biju arī es, raksta autors. Toruņā jubilejai par godu tika atklāta izstāde “Leģenda par spārnotajiem jātniekiem. Salaspils kaujai – 400”. Par visu minēto pasākumu noslēgumu kļuva 2005. gada 6. oktobris Salaspilī. Salaspilieši un militārās vēstures pētnieki apskatīja kaujas vietu Daugavmalā. Salaspils izstāžu zālē tika atklāta Doles muzeja sagatavotā ekspozīcija par godu kaujas jubilejai. Tagad tā skatāma Bauskas pils muzejā.
Par poļuzviedru karu faktisko iemeslu kļuva cīņa par hegemoniju Baltijas jūras piekrastē. Pēc Livonijas kara 16. gadsimta otrajā pusē gandrīz visa Baltijas jūras austrumu piekraste nokļuva Polijas-Lietuvas pārvaldē. Zviedrijai ar tās augošo rūpniecību un tirdzniecību tas nebija pa prātam, saražotām precēm bija vajadzīgi noieta tirgi. Karu formālais iemesls meklējams Polijas un Zviedrijas dinastiskajā konfliktā.
Kauja pie Salaspils
1605. gada septembrī pie Rīgas pienāca galvenie zviedru spēki karaļa Kārļa IX vadībā. Pie Salaspils tie bija 27. septembra agrā rītā. Poļulietuviešu karaspēks nometni pie Salaspils ierīkoja jau 26. septembra vakarā. Zviedru militārā pavēlniecība, nepamanot poļulietuviešu nometni, nodomāja – pretinieks ir atkāpies, redzot zviedru armijas pārākumu. Kauja pie Salaspils (vairāk pazīstama kā kauja pie Kirholmas) notika 1605. gada 27. septembrī.
Runājot par karaspēku lielumu Salaspils kaujā, vēsturiskos avotos un militāro vēsturnieku pētījumos minēti dažādi skaitļi. Uzskata, ka Polijas un Lietuvas karaspēkā bijuši 3600 – 4350 cilvēku (1000 – 1040 kājnieku, 2600 – 3310 jātnieku) un pieci lielgabali. Domā, ka zviedru karaspēkā bija 9040 – 15500 cilvēku (6740 – 11000 kājnieku, 2200 – 4500 jātnieku) un 11 lielgabalu. Zviedru armiju komandēja karalis Kārlis IX, poļulietuviešu armiju – Lietuvas lielhetmanis Jans Karols Hodkevičs.
Karaspēka izvietojums
20. gadsimta otrajā pusē pēc ilgstošiem arhīvu pētījumiem un izcilā flāmu batālista Petera Snaiersa 1630. gadā veidotās gleznas rūpīgas apskates tika noskaidrots, ka kaujas ierindas bija izkārtotas perpendikulāri krasta līnijai. Poļulietuviešu armijas galvenais triecienspēks bija ar bruņām klāti un pīķiem apbruņoti huzāri, kuriem uz muguras atradās no putnu spalvām veidoti rotājumi, kas atgādināja spārnus. Poļulietuviešu karaspēks bija sadalīts: kreisais spārns bija stiprāks, labajā spārnā atradās mazāk huzāru. Centrā bija kājnieku vienības. Ap 280 huzāru atradās rezervē.
Lielākā daļa huzāru nāca no Lietuvas lielkņazistes karaspēka. Zviedru kaujas ierindas priekšpulku veidoja kājnieki, kas bija izvietoti septiņos astoņos neatkarīgos blokos, abos flangos atradās zviedru un vācu kavalērija. Zviedru vieglā kavalērija bija bruņota ar pistolēm, karabīnēm un zobeniem.
Kavalērijas vienībā baušķenieki
Poļulietuviešu armijas sastāvā kaujā piedalījās arī Kurzemes hercogistes vieglās kavalērijas vienības hercoga Fridriha vadībā. Uzskata, ka bijis 200 – 300 kurzemnieku. Nav precīzu ziņu, cik liela bijusi jātnieku vienība Salaspils kaujā no Bauskas pilstiesas. Pēc 1605. gada nolīguma Bauskas apgabalam vajadzēja kara gadījumā valsts karaspēkā nodot 24 apbruņotus jātniekus. Kurzemnieku karaspēks pienāca pie Daugavas, kad abas puses bija jau sagatavojušās uzbrukumam. Pa braslu šķērsojuši upi, kurzemnieki uzreiz iesaistījušies poļulietuviešu centra kaujas ierindā. Upes šķērsošana pēc aculiecinieku liecībām noritējusi bez zaudējumiem. Tas uzskatāms par ļoti izcilu kaujas manevru.
Par to, kas sāka kauju, pētnieku domas dalās. Daži uzskata, ka cīņu sāka poļulietuviešu kavalērija, uzbrūkot zviedru kreisajam flangam, citi apgalvo, ka pirmie uzbruka zviedru kājnieki. Par tālāko kaujas norisi domas saskan. Ap 300 huzāru uzbruka zviedru kaujas centrā izvietotiem kājniekiem. Zviedru kājnieki mēģināja aizsargāties ar pīķiem, bet uzbrūkošie jātnieki tos sabradāja.
Uzvar karaļa vīrus
Piepalīdzot kurzemnieku viegli apbruņotai kavalērijai, uzbrukuma mērķis tika sasniegts – zviedru kājnieki bija sakauti. Poļulietuviešu labā spārna vienības, kuras atbalstīja gan smagā, gan vieglā kavalērija, uzbruka zviedru kavalērijai. Zviedru kaujas ierinda izjuka. Poļulietuviešu armijā esošās kazaku vienības pavirzījās pa labi un kaujas centrā sastapās ar poļulietuviešu huzāriem un kurzemnieku reitariem. Zviedru armijas kreisajā spārnā esošie jātnieki sāka uzbrukumu, poļulietuviešu huzāri un kazaki atgriezās kaujas labajā spārnā. Kamēr huzāri pārkārtojās, rezervē esošie zviedru jātnieki tiem uzbruka.
Kaujā tika raidītas huzāru rezerves, kuru straujais uzbrukums sadragāja zviedru jātniekus. Huzāru uzbrukums pēc aculiecinieku liecībām ilga ne vairāk kā 30 minūtes, bet tas izšķīra kaujas iznākumu. Dzīvi palikušie zviedru kavalēristi steigšus atkāpās, atsedzot savu kājnieku kreiso flangu. Daži simti zviedru kājnieku un kavalērijas atliekas nostiprinājās ap nopostīto Salaspils baznīcu, lai nosegtu ceļu uz Rīgu. Taču pēc neilgas kaujas arī tie tika sakauti.
Zviedru karaspēka atlieku likvidēšana turpinājās visu atlikušo dienu. Kauja beidzās ar zviedru pilnīgu sakāvi – krita ap 8000 karavīru. Savukārt no poļiemlietuviešiem krita tikai 100, bet 200 bija ievainoti. Kaujas laukā nelielai poļulietuviešu karaspēka vienībai izdevās aplenkt grupu jātnieku, kas apsargāja zviedru karali Kārli IX. Kurzemniekam Tīsam fon der Rekkem gandrīz izdevās saņemt gūstā pašu karali, bet, pateicoties vidzemnieka Heinriha Vredes ziedotai dzīvībai un zirgam, karalis izrāvās no aplenkuma un aizkļuva līdz savējiem.
***
Pēc sakāves kaujā karalis Kārlis IX noņēma Rīgas pilsētas aplenkumu un atgriezās Zviedrijā. Polija-Lietuva, neskatoties uz kaujā iegūto izcilo uzvaru, nemācēja to izmantot, jo valsts kasē nebija naudas karaspēka uzturēšanai un jaunas vienības vervēšanai. Nepietika līdzekļu pat furāžas iepirkšanai zirgiem. Liela daļa apmācīto zirgu bija zaudēti kaujā.
1621. gadā zviedru karalis Gustavs II Ādolfs izcēlās krastā netālu no Rīgas un pēc neilga aplenkuma to ieņēma. Tā zviedru acīs bija atmaksa par zaudējumu pie Salaspils.
