Pēc Gotlandes universitātes uzaicinājuma jūnijā man un vēl četriem kolēģiem no Latvijas, arī restaurācijas un pieminekļu aizsardzības speciālistiem no Igaunijas, Lietuvas un Somijas bija iespēja piedalīties Baltijas kultūras mantojuma kursos.
Pēc Gotlandes universitātes uzaicinājuma jūnijā man un vēl četriem kolēģiem no Latvijas, arī restaurācijas un pieminekļu aizsardzības speciālistiem no Igaunijas, Lietuvas un Somijas bija iespēja piedalīties Baltijas kultūras mantojuma kursos un divas nedēļas pavadīt Gotlandē.
Tā ir patiesi neparasta sala, kas atrodas aptuveni pusceļā starp mūsu Baltijas jūras piekrasti un Zviedriju. No Lietuvas krasta taisnā līnijā līdz Gotlandei ir 130 km, un no Gotlandes līdz Zviedrijai apmēram 90. Sala ir 176 km gara un 50 km plata.
Gotlandieši nav zviedri
Tā kā mūsu sarunu temats lielākoties bija vēsture un kultūras mantojums, tad šo atgādinājumu dzirdējām bieži. Pirmie iedzīvotāji salā ienākuši no mūsu piekrastes, un baltieši tiek uzskatīti par Gotlandes etniskajiem pamatiedzīvotājiem radniecīgām tautām. Laikam jau vairāk igauņi, jo gotlandiešu valodas demonstrējumu mūsu igauņu kolēģes tulkoja bez lielām grūtībām.
Salas lielākais uzplaukums un bagātība saistīti ar vikingu laiku un viduslaikiem līdz dāņu iebrukumam 1361. gadā, ar salas īpašo atrašanās vietu, Baltijas jūras veicināto tirdzniecību un kontaktiem starp Rietumiem un Krievzemi līdz pat Bizantijai. Bagātības ilustrācijai noderēs, piemēram, fakts, ka salā kopā atrasts apmēram 750 šī laika depozītu.
Simt aizsargājamu baznīcu
Gandrīz visas aptuveni simt Gotlandes baznīcas celtas laikā no 12. gs. sākuma līdz 14. gs. vidum.Tās nav lielas, bet tikai romānikas un gotikas stilā. Saskaņā ar Zviedrijas likumiem, aizsargājamas ir visas baznīcas un viss to inventārs, tām visām arī jābūt publiski pieejamām. Tā tas patiesi arī bija, mūsu izbraukuma laikā visu mazo lauku baznīcu durvis bija vaļā un tikai dažviet varēja satikt kādu, kas sakrālo celtni pieskata.
Portāli, kurus grezno Bībeles personāži un dažādas fantastiskas būtnes vēl vietām ar viduslaiku krāsojumu, akmens 12. – 13. gs. kristāmtrauki ar kalumiem un oriģinālo krāsojumu, iegravējumi iekštelpu sienu apmetumā, griestu un sienu gleznojumi. 14. gs. koka durvis, kurām var nopūst putekļus un palūkoties, par cik milimetriem šajos gadsimtos koks nodilis. Brīnišķīga viduslaiku pasaule, rūpīgi kopta un uzturēta. Restaurācija līdz pat mācītāju tērpu kopšanai nebūt netiek atstāta tikai draudzes ziņā.
Aitas un akmens jumti
Gotlandes tradicionālais celtniecības materiāls ir akmens. Sala ir bagāta ar kaļķakmeni, un tas vienmēr ir arī ticis izmantots ne tikai sienu mūrēšanai, bet arī jumtu segumam. Vēl dažās lauku muižās, kurās saglabājusies vēsturiskā apbūve, atrodami šādi lēzeni, uz milzīga izmēra spārēm ar kaļķakmens plāksnēm klāti jumti. Mēs tikām aizvesti arī pie vienīgā salas akmeņkaļa, kura akmeņlauztuve atrodas viņa mājas pagalmā. Šī nozare, kas kādreiz Gotlandē bijusi plaukstoša un lepojusies ar eksportu uz Zviedriju un citām Eiropas valstīm, tagad apsīkusi, jo izrādījies, ka akmens ir gandrīz mūžīgs materiāls, bet akmens jumtu restaurācija – sevišķi dārga.
Gotlandes lauku ainavu gandrīz viscaur rotā laukus sadalošas no akmens plāksnēm sakrautas sētas, kas vietām brūk, vietām tiek atjaunotas. Savukārt paši gotlandieši sūdzas, ka lauki aizaug ar krūmiem, jo arvien mazāk lauksaimnieku nodarbojas ar tadicionālo aitu audzēšanu. Aita ir Gotlandes nacionālais dzīvnieks, kas rotā Visbijas ģerboni un visus iespējamos suvenīrus, un aitas cepetis ir Gotlandes tradicionālais ēdiens.
Skaistā galvaspilsēta
Visbijas vēsturiskais centrs ar apkārtmūri 1995. gadā iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Var tikai apbrīnot rūpību, ar kādu saglabāts katras mājas, ielas un vissīkākās detaļas autentiskums. Sākot ar varenām viduslaiku mūra mājām un beidzot ar nelielu koka namiņu (kādreizējā pilsētas nabadzīgākajā daļā mazākās dzīvojamās ēkas jumta kores augstums ir cilvēka augumā). Tā kā tūrisma sezonai vēl bija tikai jāsākas, tad itin bieži gadījās redzēt, kā saimnieks ar darvas spainīti pats ķēries pie savas koka mājas darvošanas. Mēs arī dzīvojām tādā darvotā koka mājā ar kārniņu jumtu un koka notekām vienā no Visbijas vecpilsētas pagalmiem. Tur viesu nams ierīkots tik asprātīgi, ka par tāda eksistenci no ārpuses nav iespējams iedomāties.
Senatnes gars
Visbijas lielākais dārgums, protams, ir pilsētas mūris, kas saglabājies visā vairāk nekā trīs kilometru garumā. Vienīgo robu tajā izsituši dāņi 14. gs. vidū. Mūris sākts būvēt 12. gs. vidū, sākumā bez torņiem un dzeguļiem, tikai kā sēta, kas atdala pilsētu no laukiem un novērš sadursmes starp pilsētniekiem un zemniekiem, kas bija izraisījušas pilsoņu karu. Mūris vēlāk paaugstināts, tam piebūvēti torņi, jo draudus radīja arī ārējie uzbrukumi. Pēc nostāstiem gan Visbija bijusi tik bagāta, ka varējusi atpirkties no Dānijas karaļa un tāpēc palikusi neskarta.
Pie Visbijas viduslaiku gara pieder arī viduslaiku nedēļa augusta sākumā. Visi pilsētnieki ģērbjas viduslaiku tērpos, piekrastē notiek bruņinieku turnīri. Kāds no cienījamākajiem pilsoņiem tiek izraudzīts birģermeistara lomai, bet par mobilā telefona iepīkstēšanos var nonākt pie kauna staba.
