Katrai ģimenei mēdz būt kāda relikvija, ko glabā no paaudzes paaudzē. Par katru tādu ir savs stāsts.
Katrai ģimenei mēdz būt kāda relikvija, ko glabā no paaudzes paaudzē. Par katru tādu ir savs stāsts.
Griķu pamatskolas audzēkņi, kuri mācās vecajā ēkā, kas nākamgad svinēs 150. gadskārtu, turējuši rokās senus svarus. Ar tiem viņi svēruši savas skolas somas.
Piemiņa no dzimtā novada
Mācību iestādes latviešu valodas un literatūras skolotāja Ināra Dimante bērniem ir stāstījusi, kāpēc viņa glabā bezmēnu. Atmiņas pedagoģe uzticēja arī “Bauskas Dzīvei”: “Šis instruments piederēja manam tēvam Ādamam Dimantam. Mūsu dzimtas saknes atrodamas Latgalē, dzīves un darba gaitas mani atvedušas uz Zemgali. Šis instruments ir atgādinājums par daudz ko. Manai paaudzei ģimene ir svētums, tāpat piederība novadam. Nebaidos audzēkņiem rādīt bezmēnu un ļaut ar to darboties. Labāk, ka lieta kādu uzrunā, nevis stāv aizmirsta. Mācot latviešu valodu un literatūra, ir svarīgi raisīt asociācijas. To var darīt ļoti dažādi. Šis bezmēns ir tāds neparasts elements, kas noder pedagoģiskajā darbā.”
Uz senā mērinstrumenta labi salasāmi gravējumi. Viens norāda tā izgatavošanas gadu – 1882. Otrs apzīmē numuru, un tas ir – 4837. Svaru tas rāda mārciņās, tad nu bērniem ir uzdevums pārrēķināt šo mērvienību kilogramos.
Veda sienu un salmus
Pērnvasar Griķu skolas sētā parādījās mūsdienās jau aizmirsts transporta rīks, ko laukos plaši izmantoja siena un salmu vākšanā, jūdzot ilksīs zirgu. Mācību iestādes saimnieks Ziedonis Ļekūns ori uz Griķiem atvedis no sava dzimtā Brunavas pagasta. Tā lieliski noderējusi ēdampagastu saietā, kad Ceraukstē ieradušies vairāku Latvijas pašvaldību pārstāvji. Pagājis gads, un tagad jau grūti iedomāties skolas sētu bez šī savdabīgā dekora.
Ļekūnu ģimene domājusi, ka labi saglabātajai orei piemērotāka vieta ir skola, nevis pašu lauku sēta. Vasarā to izmanto dekoratīviem stādījumiem, kas mācību iestādes pagalmam piešķir romantisku akcentu. Bērniem tās ir asociācijas – par pagājušu laiku, par lauku darbiem.
Reiz bija lauku pasts
Ināra Dimante neslēpj faktu, ka viņa kādreiz bijusi arī skolas pionieru organizācijas vadītāja. No tolaik izvērstā novadpētniecības darba saglabājusies kāda unikāla liecība – kara laikā rakstīta vēstule. Skolotājas pārdomas izskan dažos trāpīgos teikumos: “Vēsture ir metusi kūleņu kūleņus, bet tā dzīvo mums apkārt. Es negribētu, lai kāds mani pārprot, bet vēstules autors, padomju armijas karavīrs, bija ar savām emocijām un dvēseli.”
Atklājies, ka vēstules autors Dmitrijs Pančenko kopā ar vēl trim karavīriem sadedzis tan kā netālu no Griķu pamatskolas. Ar 1994. gadu datētu rūtiņu lapu, kas bija salocīta trīsstūrī, mācību iestādei savulaik atsūtījusi bojā gājušā odesieša māmuļa.
Izbalējušais papīra gabaliņš ir akurāti aprakstīts. Dēls pauž rūpes par mājiniekiem, izsaka bažas, ka dzīve nav sakārtota, kaut arī viņam ir jau 32 gadi. Tās atkal ir asociācijas – par kāda cilvēka saikni ar ģimeni, par nepabeigtu mūžu, par karu… Par lauku pastu (krievu valodā – poļevaja počta), ko jaunā paaudze pat iedomāties nespēj.
