«Bauskas Dzīve» kopā ar pilsētas kārtībnieku Aldoni Bulu pagājušajā nedēļā apmeklēja dažas bezpajumtnieku apmešanās vietas.
“Bauskas Dzīve” kopā ar pilsētas kārtībnieku Aldoni Bulu pagājušajā nedēļā apmeklēja dažas bezpajumtnieku apmešanās vietas.
Kādā šķūnītī Plūdoņa ielā Bauskā mīt 57 gadus vecā Melita Daugule un viņas dēls Linards Dombrovskis (37 gadi). Rīta dzestrums kliedē urīna smaku. Līdzās porolona matracim, kur, drēbēs ietinušies, abi nakšņojuši, papīra kastē pāris bezmaksas baltmaizes klaipu. Melita lasa kādu baznīcas grāmatu, Linards nedaudz saguris pēc iepriekšējā vakara iedzeršanas. “Viņš iedzēra, lai sasildītos, citādi pa nakti var nosalt. Es pati nemaz nedzeru,” skaidro Melita.
Abi pārtiek no ziedojumiem, naudas, kas iegūta par salasītajām pudelēm. “Tagad jau nekā nav, kad bija kantrifestivāls, tad varēja daudz pudeļu salasīt,” stāsta Linards. Strādāt viņš neiet, jo nemāk lasīt, dokumentu nav, tie kaut kur pazuduši. Linards īsti pat neatceras, kur un kā. Vīrietis paspējis pabūt arī ieslodzījumā. “Muļķīgi gadījās kādu nosist,” viņš atzīst nodarījumu.
“Kādreiz biju pierakstīta Rundālē. Jāiet būs uz pagastu, tā man vienīgā cerība, lai ziemā nenosaltu. Ja neko neiedos, tad staigāsim pa Bausku, gan jau kaut kur varēs sasildīties,” spriež M. Daugule.
Rundāles pagasta sociālās daļas vadītājai Zinai Ziemelei ir pazīstama M. Daugule. Viņai ir citāds ieskats par sievietes vēlmi pēc palīdzības, arī alkohola lietošanu: “Esam braukuši uz Bausku, aicinājuši, lai nāk un dzīvo. Taču mūsu palīdzība viņai nav bijusi vajadzīga.” Pilsētas kompānija ir saistošāka nekā dzīvošana un darbs laukos. Tomēr sociālā darbiniece bilst – ja M. Daugule lūgs pajumti, atradīsies telpas, kurās, pašu spēkiem veicot nelielu remontu, iespējams dzīvot.
Induli Smaļķi “Bauskas Dzīve” ne pirmo reizi apciemoja pamestajā celtnē pāris metru no pilsētas Domes ēkas. Lupatās ietinies, 48 gadus vecais vīrs negribīgi slienas no migas. Pamestajā bezlogu un bezdurvju graustā pat caurvējā jaušama spēcīga urīna smaka. Netālu no Induļa guļvietas atrodas vēl viena. Tajā esot gulējis kāds Ilgvars, it kā no Viesturu pagasta. No rīta esot piecēlies un aizgājis strādāt. Kaut ko darot celtniecībā. Tā stāsta Indulis.
Kopš iepriekšējās apmeklējuma reizes pirms gada nekas īpaši nav mainījies. Indulis joprojām mīt graustā, pārtiek no pensijas, ko ar viņa karti no bankomāta izņem kādreizējā sieva. Divkārt Indulis bija ievietots pansionātā, abas reizes no turienes aizgājis. Pēdējo reizi promiešanas iemesls bijis pārējo iemītnieku “braukšana uz auguma”.
“Ja mani tagad ņemtu, es gan vairs projām neietu. Kājas pavisam neklausa, nevaru pat piecelties,” pārdomājis I. Smaļķis. Viņš apgalvo, ka, pansionātā nonācis, vairs nedzeršot. Bet te bez grādīgā iztikt nevarot, jo ir auksti, kaut kā taču jāsasildās.
