Kopš 8. Saeimas ievēlēšanas 2002. gadā veselības aprūpe ir piedzīvojusi patstāvīgas ministrijas izveidi, mediķu streikus un lielas pacientu daļas pastāvīgas bažas, ka nespēs segt ārstēšanās izdevumus.
Kopš 8. Saeimas ievēlēšanas 2002. gadā veselības aprūpe ir piedzīvojusi patstāvīgas ministrijas izveidi, mediķu streikus un lielas pacientu daļas pastāvīgas bažas, ka nespēs segt ārstēšanās izdevumus.
Vai krīze novērsta?
Krīzes novēršana veselības aprūpē bija uzdevums numur viens, ko izvirzīja 2004. gada decembrī izveidotā Aigara Kalvīša valdība. Šajā rakstā par to, kas no valdības deklarācijā solītā ir paveikts, kā to vērtē eksperti un ko partijas sola nākamajos četros gados.
Svarīgi valdības solījumi ir pildīti – paplašinās valsts apmaksāto medikamentu loks, uzlabojas neatliekamās palīdzības tehniskais nodrošinājums. Pērn apstiprināts tā sauktais māsterplāns veselības aprūpes attīstībai līdz 2010. gadam. No 2005. gada ir reorganizētas pašvaldību slimokases un finanšu līdzekļu plūsmu administrē viena valsts aģentūra – Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūra (VOAVA). Mediķu algas palielina, tomēr speciālistu skaits sarūk, pieaug nozarē strādājošo vidējais vecums, un pacienti pārmaiņas vērtē skeptiski.
Ministrija par padarīto komentāros neizplūst. Ministra padomnieks Normunds Beļskis teic, lai cilvēki vērtē paši, ieskatoties skaitļos. Izdevumi uz vienu iedzīvotāju veselības aprūpē stabili pieaug.
Bez naudas nenopirksi
Par spīti augošiem skaitļiem, Pacientu tiesību biroja vadītāja Liene Šulce vērtē, ka veselības aprūpes pieejamība pēdējos gados Latvijā nav uzlabojusies. To nosaka joprojām ierobežotie valsts un pacientu finanšu resursi un pakalpojuma nesaņemšana laikus un pietiekami kvalitatīvi. Reizēm pat uz vienkārša speciālista, piemēram, okulista, konsultāciju jāgaida rindā, lai arī palīdzība ir akūti nepieciešama. Birojā vairs tā nesūdzas, ka “ātrie” kavētos, toties ilgāk jāgaida uzņemšanas nodaļā, kad “ātrie” atveduši. Amatpersonas to skaidro ar darbaspēka trūkumu un pārslogotību.
Ārstu vērojumi liecina, ka pacienti tagad pēc palīdzības vēršas novēloti, vairāk ir ielaistu slimību. To sekmējusi ārstu konsultāciju sadārdzināšanās. No pērnā aprīļa par vizīti pie speciālista pacienta iemaksa ir pieaugusi līdz diviem latiem (lats pensionāriem, kuru pensija nepārsniedz 60 latu). Maksa par ģimenes ārsta konsultāciju palika 50 santīmu, toties mājas vizīte ir maksas pakalpojums, kam valsts nenosaka griestus. Jāapmaksā arī “ātro” izsaukums, ja tas nav bijis pamatots. Tas cilvēkus biedē. Tāpēc nereti palīdzība tiek saņemta novēloti, un tas rada smagas, iespējams, neatgriezeniskas, sekas.
Latvijas cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācija “Sustento” nesen veica pētījumu, aptaujājot 280 cilvēku ar draudošu invaliditāti. 78% respondentu trūkst naudas veselības aprūpei, kas spiež atteikties no medikamentiem, pietiekami biežām ārstu konsultācijām, ārstēšanās stacionārā, ķirurģiskām un citām dārgām procedūrām.
Pakalpojums attālinās
Ārsti kļuvuši mazāk sasniedzami ne tikai naudas dēļ. Ārstu un viņu palīgu skaita sarukšana veicina rindas. Pacientam jāpārvar arvien lielāks attālums līdz mediķim, jārēķinās ar transporta izdevumu pieaugumu. Ieviestā kvotu sistēma valsts apmaksātiem pakalpojumiem noved pie rindām uz plānveida operācijām.
Valdības apstiprinātais plāns paredz apvienot un pārprofilēt slimnīcas, samazinot to skaitu vairāk nekā divas reizes. 2004. gadā Latvijā bija 121 slimnīca, bet 2010. gadā jābūt 52 slimnīcām un 28 veselības aprūpes centriem.
Pašvaldību likums kā vienu no funkcijām tām paredz nodrošināt veselības aprūpes pieejamību, kaut teorētiski nozari finansē valsts un pacients ar savu līdzmaksājumu. Uzturēt slimnīcas tikai saviem spēkiem, ko ierēdņi piedāvājuši māsterplāna pretiniekiem, neatļauj pašvaldību nepietiekamais budžets. Pagaidām lauku pašvaldības glābj primāro veselības aprūpi, pēc iespējas sedzot ģimenes ārstiem komunālos maksājumus, degvielas izdevumus u. c.
Latvijā joprojām ir radikāla atšķirība starp lauku un pilsētu iedzīvotāju iespējām saņemt ārstniecības pakalpojumus, uzskata Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) priekšsēdētāja padomniece Silvija Šimfa. Valstij būtu jāgādā, lai ģimenes ārsta institūcija efektīvi darbotos arī laukos, kur mazs skaits pacientu izkaisīti diezgan plašā teritorijā, bet tagad pašvaldībām pašām jāalgo ārsta palīgi. Lai glābtu lauciniekus no vēl lielākas diskriminācijas, LPS pagaidām iebilst pret mazo slimnīcu likvidēšanu.
Ārstu aiziešanu neaptur
Praktizējošo ārstu skaits valstī sarūk, jo atalgojums joprojām nav konkurētspējīgs Eiropā. Izplatīta ir ārstu aiziešana uz darbu farmācijas firmās, kuras savukārt prasa pārtraukt ārsta praksi, bet bez tās nav iespējams saglabāt ārsta sertifikātu un atsākt darbu specialitātē.
Kopš 1. jūlija ārstu vidējā darba samaksa ir 440 latu jeb divas reizes lielāka par tautsaimniecībā nodarbināto vidējo darba samaksu. Šogad panāktā valdības un arodbiedrības vienošanās paredz, ka no 2009. gada šī algu starpība pieaugs līdz 2,5 reizēm.
Ārsti atzīst, ka sabiedrības attieksme pret viņu profesiju ir ievērojami agresīvāka nekā pirms gadiem divdesmit. “Pieaug daudz nemotivētu prasību, kuras medicīna nevar atrisināt, jo dzīves kvalitātes jautājumi nav tikai ārsta pārziņā. Pareizi attīstot likumdošanu par pacientu tiesībām, aizmirsts par pacientu pienākumiem pret veselību. Vāji risināts sociālo garantiju nodrošinājums medicīnas darbiniekiem,” saka Latvijas Ārstu biedrības prezidents Viesturs Boka. Tomēr kopumā pēdējos gados veselības aprūpes sistēma esot stabila un prognozējama, Eiropas Savienības resursu piesaiste ļāvusi īstenot daudzus projektus infrastruktūras modernizācijā. “Ja turpinās ieguldījumus medicīnā ik gadu palielināt par 0,5% no iekšzemes kopprodukta (IKP), piecos līdz desmit gados mūsu sistēma neatšķirsies no tuvējo Eiropas Savienības valstu līmeņa,” uzskata Latvijas Ārstu biedrības prezidents.
Ko sola partijas?
Partiju priekšvēlēšanu programmās nav daudz konkrētu solījumu, kas liecinātu par nodomiem 9. Saeimā īpaši rūpēties par veselības jomu.
Tautas partija, kuras pārstāvis Gundars Bērziņš kopš 2004. gada decembra vada Veselības ministriju, kā mērķi izvirza vien “turpināt veselības aprūpes jomas sakārtošanu”.
Lūgts konkrētāk nosaukt trīs svarīgākos darbus veselības aprūpes pilnveidē, G. Bērziņš aicina visu sabiedrību nākt talkā smagā medicīnas vezuma vilkšanā un norāda, ka pozitīva attieksme bieži vien ir svarīgāka par papildus piešķirtu latu.
Veselības ministriju 2003. gada februārī izveidoja “Jaunā laika” (JL) līdera Einara Repšes vadītā valdība, tās vadībā ieceļot ar “zelta rokām” slaveno Āri Auderu, kuru vēlāk nomainīja Ingrīda Circene. JL sola nodrošināt pieejamību veselības pakalpojumiem un profilaksei, ik gadu palielināt veselības aprūpes budžetu par 0,5% no IKP.
Zaļo un zemnieku savienība, kuras premjers Indulis Emsis īsu brīdi bija veselības ministrs savā valdībā 2004. gadā, nākamās Saeimas laikā sola uzlabot neatliekamās palīdzības infrastruktūru, ģimenes ārstu, speciālistu un stacionāru pieejamību, pilnveidot valsts finansējumu veselības aizsardzībai un profilaksei, īpaši ierobežojot alkoholismu, narkomāniju un smēķēšanu.
Līdzšinējie opozicionāri no apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” iestājas par bērnu, pensionāru un invalīdu bezmaksas ārstēšanu, bet strādājošajiem sola valsts garantētu minimumu plus obligāto medicīnisko apdrošināšanu uz iekasēto nodokļu rēķina. Veselības aprūpes finansējumu sola ne mazāku par 8% no IKP. Tas ir ambiciozs plāns, jo šogad Latvijā veselībai tērē 3,68% no IKP un 8. Saeimas laikā tas lēni pieaudzis no 3,1% 2002. gadā.
LPP/LC saraksts lakoniski sola – “kvalitatīvu veselības aprūpi padarīsim pieejamu visiem”, savukārt TB/LNNK programmā šī joma nav īpaši izdalīta.
***
Iepriecina:
– finansējums veselības aprūpei pieaudzis no 176 milj. latu 2002. gadā līdz 347 milj. 2006. gadā;
– paplašinās valsts apmaksāto medikamentu loks;
– pieaug ārstu algas.
Uztrauc:
– līdz 2010. gadam slimnīcu skaitu samazinās divas reizes;
– maksa par ārstu konsultācijām aug, pakalpojuma pieejamība sarūk;
– Saeimā iestrēdzis Pacientu likums.
