Viena un tā pati lētā aviolīnija «Ryanair», bet tik ļoti atšķiras pasažieri, kas brauc reisos uz Stokholmu vai Frankfurti, no tiem, kuri dodas uz Dublinu.
Viena un tā pati lētā aviolīnija “Ryanair”, bet tik ļoti atšķiras pasažieri, kas brauc reisos uz Stokholmu vai Frankfurti, no tiem, kuri dodas uz Dublinu. Kāds izteicās – nu īstā darba tauta ar šo reisu lido. Jā, daudzi ar Viļņas tirgus somām rokās. Dažs labs aizdodas uz lidaparāta tualeti uzpīpēt, kas, protams, izraisa trauksmes signalizāciju no dūmu detektora un pārējos pasažieros milzu izbailes, bet stjuartos – sašutumu. Zēns treniņbiksēs gluži vienkārši nesaprot angļu valodā izteiktos paziņojumus, ka lidmašīnā stingri aizliegts smēķēt, bet sods par šo pārkāpumu draud milzīgs. Lidojums ir pirmais viņa mūžā, un darbs Īrijā arī būs pirmais. Man patiesībā ir puiša bezgala žēl, tā vienkārši – kā mammai dēla… Daži šī reisa pasažieri uz Dublinu dodas pirmoreiz, bet vairums atgriežas Īrijā no brīvdienām Latvijā… Tik daudz dzīvesstāstu.
Kāds asprātis Īriju nosaucis par Jaunlatviju. Daudzi Bauskas rajona ļaudis arī tur nu mīt un strādā. Ja to dara godprātīgi, vari nopelnīt daudz. Braucu apciemot dēlu, kurš sešus mēnešus mācījās Īrijā Eiropas Savienības sociālā fonda apmaksātā programmā kopā ar vairākiem jauniešiem no Latvijas, Slovākijas un Īrijas. Daļa no viņiem pēc mācību laika palika tur arī strādāt un iestājās koledžās vai universitātē. Arī manējais (diemžēl vai par laimi – no kāda leņķa uz to skatās).
Rīgas zēns Māris uz Īriju devās ne tik daudz naudas dēļ, vairāk – lai uzlabotu angļu valodu, pierādītu sev un tuviniekiem, ka spēj dzīvot patstāvīgi un nebaidās no grūtībām, protams, viņam nav nekas pret to naudu, ko Īrijā maksā. Bauskas zēns Kārlis arī gribējis pamēģināt kaut ko jaunu, neierastu – internacionālu vidi, kārtīgi samācīties angļu valodu, dabūt izglītības papīru bez milzīgās mācību maksas, kāda ir Latvijā. Nauda arī ir svarīga. Jaunieši četratā – divi no Latvijas, divi no Slovākijas – īrē māju labā, klusā, drošā rajonā Dublinas pievārtē. Mācās viesnīcu un restorānu menedžmentu, strādā restorānā par pavāriem un viesmīļiem.
Lidmašīnā uz Dublinu man līdzās sēdēja Līvija, viņa strādājusi stiklšķiedras rūpnīcā par audēju, rūpnīcu likvidēja, agrā pensionēšanās ir laba, ja tikai tā pensija sanāktu… Visu mūžu radusi strādāt un šiverēt. Ko darīt tagad? Izlasījusi avīzē sludinājumu, ka Īrijā vajadzīga audēja, pieteikusies: “Kad tas puisis starpnieks padzirdēja, cik man gadu, viņš ilgu laiku telefona klausulē klusēja. Beigās piekrita. Domāju, ka mans darba devējs nenožēlo, jo spēka un enerģijas man pietiek un man ļoti patīk strādāt mazajā īru austuvē. Normāli nopelnu, daudz eiriku sanāk. Biju Latvijā atvaļinājumā. Kādreiz savā pagastā dziedāju folkloras ansamblī, nu viņi devās ekskursijā uz Bavāriju, es pieteicos līdzi. Jauks brauciens, jauks atvaļinājums. Ar pensijas grašiem vien Bavāriju nekad nebūtu redzējusi. Galvenais, lai veselība turētos.”
Trīs stundu lidojums, Līvijā klausoties, paskrēja nemanot. Dažādus stāstus varētu pavēstīt ikviens no vairāk nekā 180 pasažieriem. Ļoti daudz jaunu pāru ar maziem bērniņiem. Tur aizlido Latvijas nākotne… Īrijā iekārtot savu mājokli vieglāk nekā šeit, pat savu mazo biznesu sākt arī vienkāršāk ir tur. Ciemošanās Īrijā manī vēlreiz nostiprināja pārliecību par latviešu milzīgo uzņēmību, spējām pielāgoties un daudz strādāt. Tas, protams, raisa lepnumu, tomēr… ir skumji. Kāpēc?
