Vai mūsu vidū ir daudz cilvēku, kuri varētu pilnībā piekrist šīm dzejas rindām: «Es esmu laimīgs, man pieder viss, kas ar mani ir noticis»?
Vai mūsu vidū ir daudz cilvēku, kuri varētu pilnībā piekrist šīm dzejas rindām: “Es esmu laimīgs, man pieder viss, kas ar mani ir noticis”?
Turklāt tad, ja runa nav par īpašumu vai naudu, bet attiecībām. Lai bērniem ir dzīvi vecāki, vecvecāki un nav zudušas tik svarīgās ģimenes un atbildības saites. Lai mūs kāds mīl un mums ir, ko mīlēt, par ko domāt un gādāt. Lai ir draugi un paziņas un lai iespēja būt vienam ir paša izvēlēta atpūta, nevis vientulības nasta.
Sociālajiem darbiniekiem diemžēl ir stāstu stāsti par veciem, slimiem cilvēkiem, kuriem vienīgais, ko gaidīt, ir pašvaldības sūtīts aprūpētājs reizi nedēļā. Reti kurš izvēlas ar savu nevarību kļūt par nastu kādam, pat ja tas ir paša bērns. Tā nu tiek izciesta vientulība, gaidot brīdi, kas aizvedīs smiltainē. Civillikums gan uzliek pienākumu vecākiem gādāt par bērniem un bērniem par vecākiem, bet ne vienmēr tā notiek, secina kāda pieredzējusi sociālā darbiniece.
Viena tāda māmuļa izaudzinājusi dēlu, kurš dzīvo citā pilsētā. Nu māte ir veca, slima, kopjama un viena vairs nevar palikt. Atbraucis dēls, bet sarunā ar vietvaras sociālo dienestu atzinis, ka nekādi nevar ņemt viņu pie sevis, gluži vienkārši – nē, tas nav iespējams. Paša bērni izauguši, un trīsistabu dzīvoklī viena istaba pašam ar sievu, otra sievasmātei, bet trešā… ja nu ciemiņi atnāk. Vai tad no pašvaldības mātei palīdzība nepienākoties?
Kāds par šo situāciju uzzinājis, noteicis, ja viņam tā būtu, pats uz grīdas gulētu, bet māti savā gultā liktu. Bet šis dēls neliks, jo attiecības un mīļuma saites sen satrupējušas un satrūkušas. Turklāt netrūkst šajā ģimenē ne inteliģences, ne izglītības, ne turības, bet neērtību negribas. Kas notiek ar cilvēkiem, prāto sociālā darbiniece. viņai šai situācijai jārod atrisinājums.
Kāds vecs vīrs pa tālruni nesen stāstīja savas bēdas. Sieva mirusi, dēls arī, māja novēlēta mazdēlam, bet tas tik reti atbraucot. Uz pansionātu pagasts viņu nevedot, jo mazdēls nav ar mieru maksāt, bet, kā pārdzīvot nākamo ziemu, vecais vīrs nezina. Pašvaldībai par to gan ir savs stāsts, jo jaunie par vectēvu negādā. Vai viņu tagad vainot, ka pārsteidzīgi novēlējis mazdēlam īpašumu?
Pašlaik Bauskas rajonā esot ap 15 cilvēku, kuri mājās vieni nav atstājami un gaida uz vietām aprūpes iestādēs. Taču arī tur ikviens turpina gaidīt. Kādu, kas atnāks, atbrauks, apciemos, samīļos, parunās, uzklausīs, mierinās, kaut arī tas nav ilgāk par mirkli.
Necerētu pārsteigumu nesen piedzīvojusi kādas pašvaldības sociālā darbiniece. Vētrainu dzīvi nodzīvojušu vientuļnieku piekritusi apglabāt viņa pirmā sieva, ar kuru aizgājējam nav bijis nekādu attiecību vairāk kā 30 gadu. Cilvēcības dēļ, viņa piebildusi. Arī tā gadās.
