Pagājušajā svētdienā nejauši sāku skatīties televīzijas pārraidi «Visas daiļslidošanas zvaigznes – Aleksandra Gorškova jubilejā».
Pagājušajā svētdienā nejauši sāku skatīties televīzijas pārraidi “Visas daiļslidošanas zvaigznes – Aleksandra Gorškova jubilejā”. Šonedēļ, 8. novembrī, viņam palika 60 gadu. Protams, vidējās un vecākās paaudzes sporta draugiem no atmiņas nav pagaisis izcilais ledus deju pāris Ludmila Pohomova un Aleksandrs Gorškovs. Spilgtas, izteiksmīgas, atvērtas un inteliģentas personības.
Droši varētu šo sportistu raksturojumam virknēt klāt vēl citus labus vārdus, neuzskaitot izcilos panākumus, vien pasakot, ka viņi ir pirmie olimpisko zelta medaļu ieguvēji 1976. gadā Ziemas olimpiskajās spēlēs Austrijas pilsētā Insbrukā. Tieši šajā gadā ledus dejas tika iekļautas olimpiskajā programmā. Šāds sīks vēsturisks ekskurss vajadzīgs tādēļ, ka kopš uzvarām pagājis tik daudz laika un jau nomainījušās paaudzes. Jaunie arī var nezināt leģendāro ledus deju pāri.
Jubilāra sveikšanai veidotā programma raisīja tik daudz asociāciju kā reti kad. Tās scenārija autoram, arī kādreizējam daiļslidotājam Iļjam Averbuham, bija izdevies vizuāli izteiksmīgi un emocionāli savīt vienkopus dziļākas vērtības, kas bieži vien paliek nesaskatāmas aiz sportiskās virspuses, – raksturi, attiecības, garīgums, izturība. Kaut arī Ludmila Pohomova, saslimstot ar vēzi, pirms diviem gadu desmitiem pāragri aizgāja mūžībā, Aleksandra Gorškova jubilejas svinībās brīnumaini bija jaušama viņas esme. Ne tā vien, kas palikusi un skatāma filmlentēs. Drīzāk – vārdos neformulējamais pārlaicīgais dvēseles starojums, ko aiz sevis cilvēks spēj atstāt. Tik fascinējoši izklausījās viņas dienasgrāmatas fragmentu lasījumi.
Tajā vakarā man bija jādomā par cilvēkiem, kuri sevi, iespējams, paši neapzinoties, sadedzina. Sadedzina, strauji un negausīgi dzīvojot, piepildot savus sapņus. Rudens mēnešos, kad pie mums ir veļu un atceres laiks, atmiņā pavīd tikšanās ar viņā saulē tik pēkšņi un sāpīgi aizgājušām Bauskas rajona sporta saimei piederīgām un citām personībām. Šķita, kas gan var notikt Rolandam Štendenbergam, kurš ik pa laikam ieradās redakcijā ar dēlu Andri, stāstot par uzvarām motosportā. Šajā riskantajā veidā sevi meklēja arī Pēteris Neilands…
Nekavēšos vēl senākā pagātnē. Vien palieku domājot. Domājot – par neredzamām saitēm un spēku, kas mūs katru citādāk saista ar dvēselēm, ko esam tuvu, līdz būtībai, dziļam priekam un arī sāpēm sajutuši.
