Kāda tauta, tāda valdība. Pie šī apgalvojuma jau esam pieradināti. Turpināšu: kāda valdība, tādas vēlēšanu komisijas, piemēram, Balvu rajona Kubulu pagastā.
Kāda tauta, tāda valdība. Pie šī apgalvojuma jau esam pieradināti. Turpināšu: kāda valdība, tādas vēlēšanu komisijas, piemēram, Balvu rajona Kubulu pagastā. Tur, cerot Saeimā redzēt savējo, vietvaras priekšsēdim Jurim Boldānam pievilkti krustiņi. Bet Vēlēšanu likumā vara nav atstājusi nevienu caurumiņu, lai likumu apietu ar līkumu, turklāt komisiju sastāvs nemēdz būt viendabīgs. No “tēvzemiešu” saraksta ievēlētā J. Boldāna tiesības ieņemt vietu Saeimā ir apstrīdētas, un šo lietu varbūt pat gadiem ilgi šķetinās likumsargi.
Protams, Kubulu naivie patrioti saņems, ko pelnījuši, turpretī afēra Jūrmalas pašvaldības vēlēšanās, kur grozījās tūkstoši, pamazām var arī noklust, jo tā skar pārāk ietekmīgus spēkus. Sākusies korupcijas apkarotāju apkarošana. Jau likvidēta Saeimas Pretkorupcijas komisija. Zinot Aigara Kalvīša strīdus ar KNAB vadītāju A. Loskutovu, nebrīnītos, ja arī šajā institūcijā notiktu radikālas pārmaiņas. Turklāt tuvojas jauna ģenerālprokurora izraudzīšana. Tātad pats izdevīgākais laiks neitralizēt “Jūrmalgeitu”. Tas nebūs grūti, jo visas sviras, arī pārsvars Saeimā ir valdošo partiju rokās.
Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga priecājas, ka “(..) Latvija nekad vēl nav bijusi tik izdevīgā stāvoklī kā šobrīd. (..)nekad vēl vēsturē Latvijas iedzīvotājiem nav bijušas tik plašas tiesības, tik nopietna drošība un tik lielas izaugsmes perspektīvas kā tagad”. No prezidentes pils augstumiem skatoties, droši vien tā arī ir, bet no zemākiem punktiem paveras gluži citāda aina. Gandrīz trešdaļai aktīvo vēlētāju atšķirībā pat no Rubika pārstāvniecības jeb “Saskaņas centra” nav iespējams realizēt valsts attīstības politiku, ko piedāvā “Jaunais laiks”. Arī “tēvzemiešu” izsvērtie ekonomiskie meti izčabēs zem vairākuma spiediena. Turklāt nav izprotams naids, kas šķeļ abas labējās partijas. Tās varētu būt tikai dažādas izpratnes, kā strādāt – oligarhu vai tautas interesēs.
Bijušais premjera biroja vadītājs Jurģis Liepnieks nekur vis nav pazudis. Šajā “tik izdevīgā stāvoklī” viņa padoms būšot vajadzīgs arī turpmāk, tikai bez atalgojuma. Tas ir maz ticams, gan jau ir kāds caurums iestrādāts, ko likums neskar. Centīgā Liepnieka akcijā iesaistītie Kalvīša cildinātāji zinātnieki gluži nejauši vai sakritības dēļ tikuši pie prēmijām. Premjers noliedz arī žurnālistu pārmetumus par to, ka jaunā valdība un deklarācija tapušas nevis Tautas partijas birojā vai Saeimā, bet Ministru kabinetā, izmantojot valsts resursus. Valdība taču tikpat kā turpinot darbu. Bet, kad runa ir par nesen uzticību zaudējušā Aināra Šlesera “atlikšanu” satiksmes ministra amatā, nekādas pēctecības vairs nav – viss sākas “no baltas lapas”.
Samocīta ir veterāna Ivara Godmaņa atgriešanās politikā – iekšlietu ministra amatā. Ar lauztu kāju un ar kruķiem. Savukārt mūžīgi omulīgais un leksikā neaprēķināmais Indulis Emsis caur visiem tīmekļiem un zilām ugunīm ticis līdz Saeimas spīkera krēslam un ir otrā augstākā persona valstī.
Okupantu mīdīta un izkauta, Latvija laikam nekad nevarēs samaksāt tai “piešķirtos” morālos un finansiālos parādus. Nupat valdība lēmusi, ka ebreju kopienām izmaksāšot 32 miljonus latu kompensācijās par zaudētajiem īpašumiem. Kāda valdība, tādi likumi.
Pieminēdama par Latvijas neatkarību izlietas asinis dažādos laikos un karos, Valsts prezidente 11. novembri nosauca par prieka dienu. Grozi, kā gribi, vēsturisko atmiņu, nekāda sajūsma nerodas.
