Jau pagājis ilgāks laiks kopš tām naktsstundām, ko nācās pavadīt Anglijas pilsētas Liverpūles lidostā, gaidot rīta reisu uz Rīgu.
Jau pagājis ilgāks laiks kopš tām naktsstundām, ko nācās pavadīt Anglijas pilsētas Liverpūles lidostā, gaidot rīta reisu uz Rīgu. Aizmigt īsti nevarēja neviens, un bez tiešas komunikācijas bija jaušamas tik atšķirīgas dzīves situācijas, kas vienā lidojumā savedušas kopā dažādus ļaudis.
Varbūt citā reizē par to neaizdomātos, bet Liverpūles lidostai ir kāda īpaša zīme. Pirmajā stāvā uzmanību saista grupas “The Beatles” dziesmas fragmenta uzraksts ar lieliem, no tālienes salasāmiem burtiem. Četri Liverpūles puiši kādreiz aicināja: “Iedomāsimies…” Arī to, ka visi cilvēki dzīvo savu dzīvi vienā mierā. Viņi apzinājās, ka, tā dziedot, tiks uzskatīti par sapņotājiem, bet cerēja, ka nav vieni tādi. Jā gan, katrs mēs esam sapņotājs. Tā izskatījās arī jauns puisis, kurš bija piesēdis uz Džona Lenona pieminekļa pakājes. Bronzā lieto dziedātāja tēlu, šķiet, pamana it visi. Tam tuvumā ir novietota īpaša grāmata, kurā var atstāt ierakstu, kādu nu kurš vēlas. Un rakstījuši ir daudzi no dažādām pasaules malām. Ak, Džon Lenon, vai maz iespējams jaust, ko domā šie un citi ļaudis, kuru sastapšanās vieta uz īsu laiku ir lidosta, kas nes tavu vārdu!
Dāmīte, kam pašapziņa lasāma sejas izteiksmē un manāma stājā, ir lepna, ka iedzīvojusies Anglijā. Viņai, lūk, esot māja un zeme. Cita sieviete šo valsti nesauc vis par zelta bedri, bet gluži pretēji – par sūdu bedri. Acīmredzot tāda ir viņas pieredze, ko kaismīgāku padara viegls skurbums, pēc ilgāka laika dodoties uz Latviju, kur ir viņas īstās mājas. Gluži citādas izskatās, pieklājīgi izsakoties, bulvāru meitenes. Ar tik īsiem brunčiem un šortiem, ar uzspīlētu bravūru un sevis eksponēšanas spēju. Tikām savulaik uzlēcoša sporta zvaigzne žigli pazib pasažieru pūlī, atstājot aiz sevis gaisīgu patīkamu smaržu mākoni. Redzams, viņa ir lidojumos rūdīta un izskatās absolūti neatkarīga. Tikmēr sīka, jauna sieviete pārliek no lielās somas kaut ko rokas bagāžā, lai 200 lieku gramu dēļ nerastos problēmas. Nekāda smagā nesamā jau viņai nav – pūkaina rotaļlieta, ko aizvest mājās palikušajam bērnam. Jaunās māmiņas ceļabiedre, sportiska, vitāla sieviete, ar paziņām runā, ka vairs nedosies peļņā uz to pašu vietu. Varot labākas atrast. Nāk jauns pārītis, pusmūža sievietes, nesot iesaiņotas elektropreces. Vēl nāk solīdi vīri…
Ak, Džon Lenon, varbūt tev vislabāk tovakar patika dīvaina meitene, kas visu mantību bija izlikusi uz grīdas, kaut ko ar šķērēm grieza un rakstīja. Tad gandrīz vai stundu runāja pa telefonu un tik skaļi smējās, ka tas bija saklausāms visā plašajā telpā. Likās, viņa tērzēja pati ar sevi. Lidojuma reģistrēšanās brīdim tuvojoties, meitene visu sapekelēja mugursomā un palēkdamās devās cauri kontroles posteņiem. Tādā pašā gaitā viņa tipināja Rīgas lidostā. Sak, pasaule, tu esi man atvērta un pieņem mani! Jā, pasaule ir tiešām atvērta, bet cik labvēlīga tā ir pret tevi un mani? Džons Lenons tik jauki sapņoja, bet nošāva tieši viņu.
