Satiku sevi, mehānisku, bezjūtīgu dzīvnieku, pērno lapu košumā. Sabradātā un piedrazotā tukšumā, manā kabatā, nepazītā un svešā.
Satiku sevi, mehānisku, bezjūtīgu dzīvnieku, pērno lapu košumā. Sabradātā un piedrazotā tukšumā, manā kabatā, nepazītā un svešā. Tu biji man līdzās, krūtīs spalvainās. Tu sēdēji un smējies. Tu vienmēr smejies. Galvā tik skan Tavi smiekli, kas reibina kā opija dūmi. Caur cigarešu dūmiem Tu smaidi kā makšķernieks kanālmalā. Kad Tev aptrūkstas vārdu, Tu smejies. Tavi smiekli man dzeļ, man tas derdzas tik ļoti, ka es tikai smejos Tev līdzi. Es nejautāju, kāpēc, jo vārdi ir lieki tik mazai un nevainīgi skaistai košo lapu meitiņai. Bet es tevi nīstu. Es nīstu Tavus vārdus un Tavu seju, un visvairāk jau Tavus smieklus. Tikai acu skaistums citus Tevī vilina, bet drīz šīs acis sapinās savās zirnekļauklās, resnās virvēs, kliņģerauklās pītās.
Reizumis es vēlos iegūt Tevi, laikam jau vairāk tamdēļ nīstu arī sevi. Tava sirds ir kā ledus gabals. Uz manām krūtīm kūstošs. Difūzija. Skūpsts. Sīrupā izšķīdušas konfektes reiz skūpsts Tavs spēja man dot. Šo reibinošo sajūtu, kuru vēlos iegūt tik traki kā brīvību. Bet Tu mani saķer aiz potītes un veldzē manas sakarsušās lūpas pret miklajām lūpām, savām lūpām. Tik un tā saltums Tevī mājo vairāk nekā maigais vasaras vējš. Siltumu Tu nedod, tik absorbē no manis to. Ar lielprotektora zābakiem mīdi manas puķes Tu.
Apstāties pavēlēt nespēj Tev neviens. Zirneklis Tevi sapin zīdā. Neapmierināta, spītīga Tu spļauj un kārpies, cenzdamās nomest savas zvīņas. Kā Dieva dusmas nāk Tava laime. Tu vēlies vienmēr uzvarēt. Arīdzan pār mani. Tev jau tik un tā ir nospļauties par manu saldeni kūstošo cukura vates miesu. Tev vajag tik fizisku baudu, lai justu sevī apmierinājumu. Tu mani izmanto kā polietilēna lelli. Sev un nevienam. Tev vienalga, ka blakus esmu es. Tikai ķermenis Tev manī interesē. Zinu, ka vairāk nekā man nav, bet tomēr.
Es lieku Tev doties. Prom aiz parka tālākā soliņa, kur solījums Tavs salijis un ar rasu piesūcies. Tu uzmauc sārtus cimdus, apmet bārkstainu šalli un ej. Ej prom, lai nevajadzētu mierināt Tavas domas manās asinīs. Tev jau tik un tā caura papīra lapa dvēseles vietā gruzd gadu desmito. Tavās asinīs tikai nikotīns cirkulē. Un kamdēļ man nekļūt tādam kā Tu? Vārdi izplēn dūmos. Tu nespēj aiziet. Atkal un atkal. Nebeidzamais aplis. Kam man būt Tavai dvēseles tamboradatai? Salāpīt es nespēju. Robi ir tikai manī. Es esmu neglīts. Tu esi anatomiski perfekta. Tu esi skaista. Bet tas neko nemaina. Tavi vārdi spēj iesvārstīt tikai gaisu, tīri fiziski tikai gaisu. Sirds man nav bijusi un nebūs, neizdosies Tev iesvārstīt to. Tev to nesameklēt starp gailējošām ugunskura oglītēm. Tā ir izdzisusi. Tev to neatrast kāpostos. Tā ir novītusi. Tev to tik un tā nevajag. Tās nemaz nav. Tikai par spīti vārdiem maniem, Tu rausīsi vairāk un darīsi par spīti man.
Tevi nekas neinteresē, izņemot godu savu. Tu esi maita! Es ienīstu Tevi. Es tik ļoti vēlos aizbēgt. Bēgu ik dienas no Tevis, bet atduros signālraķetes gaismā nosarkušai sienai. Tā liek man atgriezties. Pie nīstās Tevis. Tu kā kaķēns centies caur acīm neredzamo stiklu iziet pie manis. Tev nenāktu par sliktu aiziet, bet Tu nāc. Tu nāc manī. Tu vienkārši nāc. Stāvi! Man jau vienalga. Stāvi! Tu nedomā ne par ko! Es jau esmu Tavā varā! Es izņemu “Camel” cigareti un velku dūmu sevī! Viss sagriežas, un Tu esi jau manī. Es esmu nīstā Tu. Es esmu viss tas, kas esmu vēlējies nebūt. Es esmu cēlonis sev. Es esmu dzelonis sev. Es ienīstu sevi. Es nespēju bilst ne vārda, jo Tu esi manī. Es esmu tikai Tava lelle.
M. SAULĪTIS, 11. klases skolnieks
