Varavīksne novembrī Latvijā nav bieži redzama – taču dienā pirms Lāčplēša piemiņas dienas Bauskas brīvības cīņu piemineklis bija ieskauts varavīksnes lokā…
Varavīksne novembrī Latvijā nav bieži redzama – taču dienā pirms Lāčplēša piemiņas dienas Bauskas brīvības cīņu piemineklis bija ieskauts varavīksnes lokā…
Brīnums jau tāpēc ir brīnums, ka nenotiek katru dienu vai pēc pasūtījuma. Ar pastalām un kājnieku apbruņojumu parasti nedodas karot pret lielāku un labi bruņotu karaspēku. Parasti. Taču mēdz notikt brīnumi, un sekas vienam no tiem ir Latvijas patstāvīgas valsts nodibināšana, kuras mantiniece ir mūsu republika.
“Tam Kungam pieder zeme un viss, kas to piepilda…” (24. psalms). Viņam pieder, taču cilvēkam kā radībai Viņa līdzībā, kā uzticības dārzniekam ir tiesības un pienākumi pret visu dzīvo un nedzīvo. Izšķirīgos brīžos parādās, vai ļaudis vēlas un var izdarīt pareizo, labāko izvēli, iet uz priekšu pa Viņa atvēlēto ceļu vai grib savu laiku un dzīvi tā arī nogulēt grāvmalā. Latvju streļķi, starp kuriem bija ne tikai latvieši, kuri piederēja dažādām konfesijām vai pat vispār nebija kristieši, bet ticēja savām senču dievībām, – viņi kopā realizēja Dieva doto iespēju praktiskā brīnumā, daudzi par dzīvības cenu…
“..cauri pilsētas vecajiem vārtiem ienāk latviešu strēlnieku pulks” – nu jau mūsu piemiņā. Mūsdienās ir zināms apzīmējums “biezie”. Strēlnieku laiks pats bija biezs: pārklājās valdības, varas, politikas, likteņi, dzīvība un nāve – taču Latvija piedzima un auga. Protams, nepārvērtējams ir toreizējo politiķu devums, jo bez Z. A. Meierovica un citu spēcīgu personību veikuma mēs diez vai tiktu starptautiski atzīti kā patstāvīgi. Tas pasaules varenajiem nemaz nebija tik vajadzīgs, kā mums pašiem liekas. Diemžēl vēsture atkārtojas, un arī šodien lielvalstis it labi var vai nu iztikt bez mums, vai nu izmanto mūs savā pasaules mēroga šahā. Taču brīvības cīņu pieminekļi Latvijas pilsētās, arī Bauskā, un jo īpaši Rīgas Brīvības piemineklis nav piemineklis mātei Krievijai, kas nes uz savām rokām trīs Baltijas republikas, – mēs esam trīs patstāvīgas valstis. Lai Dievs dod, ka mēs kopā arī pastāvētu!
Dievs dod spēku, atjautu, sirdsgudrību būt, tapt un pastāvēt tiem, kas aizstāv savu zemi, māju un mīļos. Arī tad, ja kāds no savējiem ir tālumā, ja ir jāatbalsta nevis ar karaspēku, bet gara spēku. 20. gs. sākumā “aizjāja latvietis pasaulē tālu, uz kumeļa stalta, ka dimdēja vien; uz mūžu viņš atstāja dzimtajo malu”… Arī tagad dzīves skaudruma dēļ daudzi, pārāk daudzi pamet dzimto zemi un dodas svešumā, lai paši nostātos uz kājām un palīdzētu saviem tuvākajiem. Vai izdosies – tur un te? Patiešām “daudz vētru mums reiz pāri gājis”, tomēr “pacels Dievs uz savām rokām mūs tad, kad mūsu diena nāks”.
Svētsvinīgu pārdomu pilnu jums šo laiku – ar cieņu priesteris J. I. DANIELSONS
