Izdomāt svētku scenāriju, kas nebūtu samocīts un banāls, noteikti nav vienkārši. Jo īpaši situācijā, kad jāsvin oficiāla valsts neatkarības pasludināšanas gadskārta.
Izdomāt svētku scenāriju, kas nebūtu samocīts un banāls, noteikti nav vienkārši. Jo īpaši situācijā, kad jāsvin oficiāla valsts neatkarības pasludināšanas gadskārta. Reizēm šķiet, ka rīkotāji ļoti baidās no radošām izpausmēm, it kā nopietnais datums nebūtu savienojams ar siltumu un emocionalitāti, kas visvairāk ir nepieciešama svētku dalībniekiem.
Apmeklējot oficiālo 18. novembra sarīkojumu kādā Kurzemes mazpilsētā, man par lielu brīnumu, izrādījās, ka var būt arī citādi. Turklāt rīkotājiem nekas pārdabisks nebija jādara – tikai precīzi jāformulē pamatdoma un jāizvieto akcenti. Nemaz nav ar “dzejnieka vārdiem” un patosa pilnām uzrunām jāslavina Latvijas neatkarības ideja, kas, nevietā un pārāk bieži atkārtota, daudziem jau ir kļuvusi par abstrakciju, bet jāpavērš skatiens pret cilvēkiem, bez kuriem šī valsts nevarētu pastāvēt. Turklāt tas ir jādara patiesi un neliekuļoti.
Kurzemes mazpilsētas kultūras namā mani vispirms izbrīnīja skatītāju pārpildīta zāle. Brīvu vietu nebija pat balkonā, un daudzi sarīkojuma stundas pavadīja, stāvot kājās. Ilgi nebija jāprāto, lai atrastu iemeslu lielajai atsaucībai. Kad tika nosaukti pāris desmiti pilsētas un rajona iedzīvotāju, kas saņēma abu pašvaldību apbalvojumus par īpašu ieguldījumu reģiona attīstībā, katru sveica arī tuvinieku un radu pulks, ne vien darbabiedri. Šajā pilsētā 18. novembra svinības bija kļuvušas arī par ģimeņu svētkiem.
Godalgotas tika medicīnas māsas un feldšeri, daži vietējo koru diriģenti, deju kopu un jauniešu interešu grupu vadītāji, skolotāji, pilsētas cītīgākā sētniece un citu profesiju pārstāvji.
Zinu, ka daudzās mūsu rajona pašvaldībās notiek līdzīgi, taču Bauskā rodas iespaids, ka vienīgās publiski godājamās personas ir skolotāji. Nepārprotiet, man nav nekas iebilstams pret pedagogu pašaizliedzīgo darbu, taču kāpēc nepelnīti tiek aizmirstas citas tikpat svarīgas nozares? Jā, ir dzirdēts, ka pilsētas Dome apsveic, piemēram, sētniekus, bet tas notiek aroda veicēju šaurā lokā un bez plašas publicitātes, ko parasti bauda citu profesiju pārstāvji. Bet, iespējams, šiem cilvēkiem daudz svarīgāka par balvu ir iespēja justies līdzvērtīgiem ar labu ārstu, talantīgu diriģentu, izcilu skolotāju, iekļaujoties to darba darītāju kopībā, kas savus ikdienas pienākumus uztver kā misiju. Tā ir attieksme, bez kuras nav iedomājama ciema, pilsētas vai reģiona virzība.
Priecājos, ka varēju būt valsts svētku sarīkojuma dalībniece citā mazpilsētā un vērot to distancēti. Reizēm tāds svešinieka skatījums no malas ļauj ieraudzīt būtisko, jo, atrodoties ierastajā vidē, pat negribot vērtējumos iezogas subjektivitāte. Šoreiz biju no tās brīva un pavisam skaidri sapratu, ka svētki izdodas tikai tad, ja centrā ir cilvēks, nevis kāds datums, simbols vai tēls.
