Labi padomājot, apjautīsim, ka gandrīz katram no mums ir kāda atkarība – vieniem no kafijas vai saldumiem, citiem no televīzijas skatīšanās, tomēr daudziem arī no azartspēlēm, nikotīna, alkohola vai narkotikām.
Labi padomājot, apjautīsim, ka gandrīz katram no mums ir kāda atkarība – vieniem no kafijas vai saldumiem, citiem no televīzijas skatīšanās, tomēr daudziem arī no azartspēlēm, nikotīna, alkohola vai narkotikām.
Par kaitīgajām atkarībām, ar to saistīto līdzatkarību un varmācību pret sievieti tika runāts nesen Polijas galvaspilsētā Varšavā speciāli žurnālistiem organizētā seminārā. Starp citu, tieši pretī mūsu viesnīcai atradās nogalētajiem poļu virsniekiem uzstādīts piemineklis, kas sasaucās gan ar Mārtiņa Zaura radīto un izsūtītajiem veltīto pieminekli Iecavā, gan ar semināra tēmu…
Nejaušību virkne
Tā varētu nosaukt arī manu nokļūšanu šajā seminārā. Ja es nestrādātu TV3 sarunu raidījumā “Aina”, ja neveidotu raidījumu par narkomāniem, ja neaizietu uz organizāciju “Dialogs”, tad arī neiepazītos ar Vjačeslavu – bijušo narkomānu, kas tagad veiksmīgi strādā pusaudžu rehabilitācijas centrā “Saulrīti”. Tieši viņam man jāpateicas par uzaicinājumu piedalīties seminārā, kuru organizēja un pilnībā finansēja programmā “Alkohols un narkotikas” Stefana Batorija fonds Varšavā.
Seminārā iepazinos ar žurnālistiem no ļoti daudzām kādreiz ar mums cieši saistītām valstīm – Lietuvas, Krievijas, Ukrainas, Kirgizstānas, Kazahstānas, Gruzijas, Mongolijas un Bulgārijas.
Alkoholisms – slimība?
Diskusiju raisīja lektora apgalvojums, ka alkoholisms un atkarības ir slimība, turklāt alkoholiķi nav vainīgi pie tā, par ko kļuvuši. Liela loma ir gēniem, sadzīves apstākļiem. Nav jau slikti nobaudīt glāzīti alkohola svētkos, bet vai visi spēj pēc pirmās vai otrās glāzes apstāties? Tiem, kas nevar, to labāk neaiztikt, dažiem pēc “plosta” ir trakas paģiras, citiem tādu nav. Nedrīkstam jaukt divas lietas – cilvēks varbūt nav vainīgs, ka kļuvis par alkoholiķi, bet vainīgs pie tā, ko darīja tālāk – turpināja dzert vai tomēr ārstējās. Polijā ceturtdaļai ģimeņu esot problēmas ar alkoholu.
Īpašu uzticību izpelnījās lektori, kuri neslēpa, ka pašiem bijušas lielas problēmas ar alkoholu, izstāstīja savu dzīvesstāstu, pašlaik viņi ir anonīmie alkoholiķi un daudzus gadus vairs nedzer nemaz, tāpat kā Raimonds Pauls. Sadraudzības “Anonīmie Alkoholiķi” (AA) biedri, pamatojoties uz savu dzīves pieredzi, uzskata, ka alkoholisms ir ķermeņa, prāta un dvēseles slimība. Izrādās, daudziem izrauties no alkoholisma purva palīdzējusi AA 12 soļu programma, ko praktizē arī Latvijā. Vienu vakaru mūs aizveda uz kārtējo AA kluba sarīkojumu, kur uz populāru poļu dziedātāju koncertu bija sanākuši ap 600 kluba biedru – dažādu vecumu, ar ģimenēm, visi bija lustīgi arī bez alkohola glāzes.
Ietekmē arī citus
Vai aizdomājamies, kā jūtas alkoholiķa ģimenes locekļi – sieva, bērni, vecāki? Viss koncentrējas uz alkoholiķi – ģimene uztraucas, vai viņš atnāks mājās skaidrā vai dzēris, vai vispār pārnāks, kur viņu meklēt, vai nodzers visu algu vai tikai daļu. ir kauns no kaimiņiem, paziņām, mūžīgas naudas problēmas, strīdi utt.
Mēs izspēlējām lomu spēli: priekšā izsauca bariņu semināristu, viens bija vīrs alkoholiķis, citi – ģimenes locekļi. Viņiem iedeva garu auklu un lika uzskatāmi parādīt, ar kādām saitēm ģimenē visi saistīti ar šo alkoholiķi (attēlā). Kad alkoholiķis sāka slīdēt uz leju, viņš vilka līdzi arī pārējos. Tā notiek arī dzīvē. Katrs pazīstam tādu ģimeni arī kaimiņos, kur sieviete vairs nespēj domāt par savām vēlmēm un vajadzībām. pašai varbūt nemanot, visas viņas domas aizņem vīrs alkoholiķis, kas velk arī viņu postā.
Lekcijas tēmu lieliski nostiprināja nedaudz didaktiska mākslas filma “Sašķeltās dvēseles” un tās apspriešana.
No pašu pārdzīvotā
“Ansis un Grietiņa vai Tumšās takas” – tā saucas jauniešu muzikāli poētisks psiholoģisks trilleris, ko mums arī bija izdevība noskatīties kādā Varšavas jauniešu kultūras namā. Īpaši iespaidoja režisores, mūsu semināra dalībnieces, ievadvārdi. Viņa sacīja, ka gandrīz visiem izrādes dalībniekiem mājās ir kādas problēmas ar alkoholismu vai narkotikām, ka kultūras nams viņiem ir patvērums un izrādes tekstus viņi paņēmuši no savās ģimenēs redzētā, pašu piedzīvotā un pārdzīvotā. Turklāt nav divu vienādu izrāžu, viņi nepārtraukti improvizē. Varbūt arī tāpēc uzveduma beigās asaras acīs bija visiem – gan jaunajiem aktieriem, gan mums, skatītājiem.
Ar šo izrādi jaunieši piedalīsies arī valsts mēroga teātru festivālā. Lai viņiem veicas!
