Pirmdiena. Spīd saule, viss samita krāsās, lepnums un bailes blakus – kā māsas. Uz Rīgas jumtiem vīri kā mēnessērdzīgi, kā roboti nejūtīgi, bet gana ņipri un uzmanīgi.
Pirmdiena. Spīd saule, viss samita krāsās, lepnums un bailes blakus – kā māsas. Uz Rīgas jumtiem vīri kā mēnessērdzīgi, kā roboti nejūtīgi, bet gana ņipri un uzmanīgi.
Caur televizora aci raugoties, man sāk rēgoties, ka Rīga ar žogu tīmekli kļuvusi par milzīgu zirnekli, kas savus tīklus izstiepis un pats, kaktā ieslēpies, gaida, kad kāda pārdroša muša grasīsies sprostu cirst pušu.
Cik ļoti grēcīgiem jābūt demokrātisku valstu vadītājiem, ja viņus no tautas slēpj kā no spitālīgiem? Varbūt šo jautājumu varētu šķetināt samitā, lai nebūtu citkārt bailes, ka reiz kāds tiek samīts. Vjetnama, Koreja, Irāka, Afganistāna – tāda ir ASV politikas panorāma. Par ko īsti galva ir jānoliek daudzu tautu dēliem – par demokrātiju vai naftas bareliem lētiem?
Otrdiena. Mezgls Rīgā savelkas ciešāk, brīdinoši vārdi skan arvien biežāk. Šķiet, Latvijai uzvēlies kāds smagums kā neizbēgams pienākums. Cik ilgi pasaule mūs atcerēsies? Vai ar Latvijas himnu vairs nemisēsies?
Rīgā ierodas Džordžs Bušs. Skan sagaidīšanas tušs. Runa universitātē veidota inteliģenti, godu dodot gan valstij, gan prezidentei. “Jūs nekad vairs neokupēs sveša vara!” šādu solījumu pasaulei Bušs zināmu dara.
Klīst baumas vēja spārniem, ka Krievijas Putins būšot Rīgā starp viesiem. Francijas Širaks viņu savā dzimšanas dienā gaidīšot, nevis NATO samitu zagšot. Pati Valsts prezidente šiem klāšot galdu: latvju ēdienus – sūrus un saldus. Ozoliņš, “Dienas” komentāru galvenais “logs”, brīnās: vai te kāds ceļmalas krogs?
Trešdiena. Jau agrā rīta stundā nāk ziņa gudra: šodien Putins uz Rīgu neatbrauks un samita ritmu nenojauks. Bet Širakam Vīķes-Freibergas dāvana – svētku torte balti sarkana.
Vakarā “Kas notiek Latvijā?” dažādi viedokļi savijas: mūsu valsts tēls ir spodrināts, bet pasaulei ieguvums gandrīz nekāds.
Ceturtdiena. Putins kļuvis par samita galveno varoni, pa visu pasauli izpūsti sensācijas baloni. Labi, ka Latvijai izdevies no “čekas” cienīga “poda” izvairīties ar godu.
Gandrīz vai pasakai līdzīgais notikums vēsturē paliks kā unikums. Tie, kuriem atmiņa paputēs, visu 2006. gada novembra avīzēs sameklēs. Un, ja kas licies “ne tajās sliedēs”, laiks visu neizbēgami kliedēs.
Svarīga vēl kāda ziņa no pašu mājām: vēstnieks ASV Māris Riekstiņš kļūs par Kalvīša biroja vadītāju, nomainot Uģi Liepnieku – bēdīgi slaveno pozitīvisma bīdītāju.
Piektdiena. Pirmsvēlēšanu solījumi, kā allaž, bijuši gaistoši, un Saeimas gudrajām galvām tie vairs nav saistoši. Ar dārdzības kāpumu strauju drīz sāksim izdzīvošanas kauju. Elektrība, gāze un klaipiņš maizes… Par cenām domājot, vēderā iemetas graizes. To vēl latvietis varētu pieciest, cits citam pa kumosam piesviest. Bet kad uz EDSO parlamentāro asambleju sūta A. Klementjevu, tas dziļi skar nācijas pašcieņu un Maskavai rāda virzienu, kā Latviju atkal noķengāt un “mūžīgos cietējus” apraudāt.
Svētdienā jau pirmā Adventes svecīte izdegusi, ar cerības guntiņu nākamo iedegsim!
