Šodien viņi visi, Iecavas vidusskolas 12. klašu audzēkņi, sēdušies skolas solā, lai sāktu pēdējo mācību semestri. Domas par dzīvi, attieksme pret skolotāju prasībām un pašu spējām noteikti ir daudz citādāki, nekā bija pirms neilga laika.
Šodien viņi visi, Iecavas vidusskolas 12. klašu audzēkņi, sēdušies skolas solā, lai sāktu pēdējo mācību semestri. Domas par dzīvi, attieksme pret skolotāju prasībām un pašu spējām noteikti ir daudz citādāki, nekā bija pirms neilga laika.
“Bauskas Dzīve” ar abu vidusskolas izlaiduma klašu skolēniem un viņu audzinātājām tikās pirms Ziemassvētkiem. Klasēs tad valdīja pirmssvētku noskaņa, kāds vēl steidza saglābt vērtējumu liecībā, cits, vērdamies izpušķotajā eglītē, sapņaini apcerēja savu nākotni. Vairāki audzēkņi skolā vairs nebija sastopami.
Sākumā bija paradokss
“Tā nu ir viena interesanta lieta, paradokss, ka mūzikas skolotājai uzticēja audzināt matemātiķu klasi,” atzīst 12.a klases audzinātāja Milita Pīlādze. Tomēr varbūt tieši divu pretstatu pievilkšanās ir bijis draudzīga klases kolektīva izveidošanās pamats, kā arī veicinājis sapratni skolēniem ar savu audzinātāju.
“Vēlu audzēkņiem nesteidzīgi pārdomāt plašo iespēju spektru, nebaidīties izvērtēt sevi un droši pieņemt lēmumu. Nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara. Dažreiz nākas mācīties arī no savām kļūdām, taču ceru, ka manējiem tādu nebūs daudz,” vēlējumu izteic klases audzinātāja.
Viņai ir arī drošs pamats tā apgalvot, jo 12.a klases audzēkņi ir gan mērķtiecīgi, gan bagāti ar vispusīgām interesēm. Ir savi dziedātāji un dejotāji. Daži raito soli apguvuši jau kopš 1. klases. Audzēkņi sevi lieliski apliecinājuši gan debatējot, gan dibinot skolēnu mācību firmu. Vienlaikus viņiem izdevies rast laiku sekmīgam mācību darbam.
Kopīgi mācās
Skolotāja nosauc un audzēkņi piekrīt vēl kādai klases kolektīva iezīmei. Divpadsmito vidū nevalda nežēlīga konkurence. Ja nepieciešams, viņi labprāt palīdz cits citam mācībās, paskaidro nesaprotamo, dažreiz vienkārši ļauj norakstīt kādu laikā nesagatavotu mājas uzdevumu.
“Iejūtība un sirsnīga attieksme citam pret citu ir lieliskas īpašības, kas piemīt maniem audzēkņiem. Esmu pārliecināta, ka dzīvē viņiem tās noteikti noderēs,” tā M. Pīlādze.
Tējas dzeršana
“Mēs cenšamies cits citu saprast,” tā par savu audzināmo 12.b klasi teic skolotāja Svetlana Knāķe. Kolektīva veidošanās nav bijusi viegla, jo vidusskolā klases apvienotas. Tomēr audzēkņi ātri sadraudzējušies, viņus vieno kopīgas intereses, arī kāda neparasta tradīcija. Tā ir tējas dzeršana garajā starpbrīdī.
Audzēkņi sapulcējas nelielajā kambarītī savā klases telpā, katram tur ir sava krūzīte. Tad nu, silto dzērienu malkojot, savas runas ir gan puišiem, gan meitenēm. Pārrunāti tad tiek jaunākie notikumi skolā, izvērtēta pašu uzvedība, kāds vārds noteikti tiek veltīts arī pedagogiem. Ja pēc garā starpbrīža seko kultūras vēstures stunda, turp visi steidzas nekavēdamies. Taču daudz rāmāks solis ir, ejot uz fizikas vai ķīmijas kabinetiem.
Sprīdīša komplekss nepiemīt
Kā jau ierasts divpadsmitajiem, sarunas aizvijas arī tuvākā nākotnē. Domāts tiek par eksāmenu nokārtošanu, studijām augstskolā, arī gaidāmo darba dzīvi. Tomēr jaunieši atzīst, ka Sprīdīša, laimes meklētāja plašajā pasaulē, komplekss viņiem nepiemītot. Kad būs iegūta izglītība, darbu noteikti meklēs Latvijā, vairāki arī domā strādāt Iecavā.
“Viņi ir talantīgi jaunieši, kuri jau vidusskolas gados sevi apliecinājuši daudzās jomās. Viņi cītīgi piedalās dažādos projektos, sporto, dejo, dzied, debatē. Viņu devums paliks virtuālās enciklopēdijas izveidē, teātra sporta kustībā.
Saviem audzēkņiem vēlu ielāgot atziņu, ka laimīgs ir tas, kurš izvēlējies sev tīkamu profesiju. Tāpēc lai katrs tiecas pēc tā, ko viņš patiesi var sasniegt, lai savā vērtību mērā vispirms liek sirdsdarbu un pēc tam pārējos kritērijus,” tā audzinātāja S. Knāķe.
