Vienā no galvaspilsētas lielveikaliem reiz mani pasveicināja kāds zālē strādājošs jauneklis. Atņēmis viņa sveicienu, nerimos domāt, kāpēc esmu izpelnījies tādu laipnību.
Vienā no galvaspilsētas lielveikaliem reiz mani pasveicināja kāds zālē strādājošs jauneklis. Atņēmis viņa sveicienu, nerimos domāt, kāpēc esmu izpelnījies tādu laipnību. Vakarā, atgriezdamies no Rīgas, Bauskas autobusā atkal ieraudzīju to pašu jauno cilvēku. Apsēdāmies blakus, un atceļā bija interesanta saruna. Ar viņa atļauju pārstāstīšu interesantākās tajā paustās atziņas.
Edgars (tā jaunieti nosaucu es) pirms četriem gadiem pabeidzis vidusskolu Bauskā, taču studijām augstskolā trūcis uzņēmības. “Zināšanu varbūt būtu pieticis, ja tiktu budžeta grupā, studijas būtu arī pa kabatai. Tomēr biju izdomājis, ka vispirms nedaudz uzlabošu savu finansiālo situāciju, tad apgūšu kādu profesiju, varbūt atradīšu arī darbu ārzemēs,” stāsta Edgars. Tomēr peļņā braukšana dažādu objektīvu iemeslu dēļ neiznāca, un Edgars devās uz galvaspilsētu darba meklējumos.
“Biju lasījis un no paziņām dzirdējis, ka Rīgas algas un dzīve Bauskā ir ekonomiski pareizākais risinājums. Nu šo metodi īstenoju jau otro gadu – uz darbu braucam vairāki paziņas kopā vieglajā automobilī, bet mājās nereti nākas atgriezties ar sabiedrisko transportu, jo man jāstrādā maiņās, darba laika beigas bieži ievelkas.
Šajos divos gados esmu strādājis trijos dažādu firmu lielveikalos. No darba aizgāju, meklējot lielāku algu un cerot uz piemērotākiem, nē, teikšu godīgi, cilvēciskiem darba apstākļiem. Jums, pircējiem, pāris minūšu uzturoties lielveikalā, tajā valdošā gaisotne šķiet tīkama, viegla. Bet strādāt tajā – tas patiešām ir grūti. Nogurušas ir rokas no nemitīgās preču cilāšanas, kājas no staigāšanas, acis no cenu zīmju un kodu ņirboņas, ausis no mūzikas, kas tirdzniecības zālē skan nepārtraukti divpadsmit stundas. Vilinoši ir reklāmas saukļi par sociālajām garantijām, iespējām papildināt zināšanas, citas solītās atlaides. Uz pārbaudes laiku darbā pieņemtajiem tas viss neattiecas. Pēc tam pagarināt darba līgumu nav nemaz tik vienkārši, prasības strauji pieaug, bet alga nebūt ne tik ļoti.
Daudzi pircēji ir tik cūcīgi, pat nekaunīgi. Preču bezjēdzīgā cilāšana, iesaiņojuma bojāšana, pretenzijas par pilnīgi visu – es bieži skatos, klausos un domāju, vai tiešām es arī tik stulbi uzvedos, kad iepērkos?” Edgara teiktajā ieskanas pārmetums.
Nogurdinošās darba stundas, laiks, kas aizvadīts ceļā, dienas piepilda, atņemdams spēku un enerģiju. “Tomēr esmu jauns, vēlos arī izklaidēties. Viens vakars Rīgas klubiņā – bez 20 latiem nekas prātīgs nesanāks. Un tajos valdošā gaisotne – pirmo, otro, trešo reizi šķiet interesanta, bet pēc tam jau viss apnīk. Naktī pilsētā nav nemaz tik droši, turklāt, ja nav, kur pārnakšņot, atkal problēmas, kā tikt mājās. Neesmu ieguvis īstus draugus Rīgā, atsvešinājies no bijušajiem klases biedriem Bauskā.
Es zinu, ka manā vecumā nepiedien žēloties, tomēr arvien biežāk gribas vienam kaut kur nosēsties maliņā un pārdomāt dzīvi. Nu kaut vai tā kā šoreiz – svešam cilvēkam par sevi pastāstīt. Jūtu, ka kaut kas neiet tā, kā vajadzētu. Visu mūžu par krāvēju vai pārdevēju strādāt nevēlos, paļauties uz veiksmi negribu. Vajadzētu turpināt mācīties, bet neesmu drošs, vai četros gados pārāk daudz kas nav aizmirsies. Arvien vairāk mani nomoka jautājums, kur esmu kļūdījies. Varbūt man kāds var atbildēt?” šķiroties cerīgi vaicā Edgars.
