Izjūta tāda, ka vai visas pelēkās debesis grasās nolīt pār pasauli, bet dvēsele teju iznīkusi ilgās pēc gaismas un saules.
Izjūta tāda, ka vai visas pelēkās debesis grasās nolīt pār pasauli, bet dvēsele teju iznīkusi ilgās pēc gaismas un saules.
Gaiši un silti ir lielveikalos, un nav brīnums, ka cilvēki tur pavada stundu stundas, tērējot naudu un satiekot draugus. Janvārī tas ir īpaši patīkami, jo gadumijas dāvanu gādāšanas burzmā neizpārdoto tirgotāji piedāvā par zemākām cenām. Agija ar draugu Valdi pirmajā pēcsvētku sestdienā devās uz Rīgu un ņēma priekšā “Alfu”, “Dominu” un pašu lielāko “Maksimu”. Vairāk abiem nebija spēka, jo izrādījās, ka staigāšana pa veikaliem prasa diezgan daudz enerģijas.
Ko īsti pirkt?
Agija atzinās, ka visvairāk nogurdinājusi laikošana. Pie kabīnēm rinda, katrs paņēmis vairākus drēbju gabalus, lai pie vienas ģērbšanās uzmērītu visu pēc kārtas. Ir grūti, ja nav, ko izvēlēties, bet arī pārmērīgs piedāvājums kavē izlemt, ko īsti pirkt, Agija stāstīja Valdim.
Puisis draudzenes pļāpāšanā visai nopietni neieklausījās. Gaidot pasūtīto picu, viņam būtu gribējies iedzer alu, bet vēl jāstūrē cauri Rīgai uz mājām Bauskā, nogurumam pievienot apskurbumu negribējās. Turklāt vīns, kāds abiem garšo, bija nopirkts jau vakar un dzesējās ledusskapī.
Visilgāk Valdis bija Agiju gaidījis pie apakšveļas stendiem. Viņa gribēja nopirkt kaut ko tiešām pievilcīgu un modernu, bet puisis ar padomiem šajā jomā nejaucās. Arī šeit bez laikošanas neiztikt, un no vienas tirgotavas Agija izskrēja koši nosarkusi.
Maza, balta kastīte
Nu viņa saņēmās draugam stāstīt, kas noticis. “Veikalā skanēja mūzika, tomēr tās fonā pamanīju tādu kā monotonu sīkšanu. Grozoties spoguļa priekšā, radās neomulīga izjūta, ka neesmu viena kabīnē.” Durvis aizvērtas, virs galvas tikai griesti, ātri pametusi skatu apkārt, viņa nodomāja. Te piepeši ieraudzīja – kabīnes stūrī maza, balta kastīte, virs kuras deg sarkana gaismiņa. Ārprāts – novērošanas kamera? Vietā, kur cilvēki laiko veļu, kāds šajā procesā varbūt slepeni noskatās? Agija atcerējās pirms gadiem lasītu ārzemju romānu par mājas īpašnieku, kurš dzīvokļos bija uzstādījis novērošanas kameras un varējis pētīt, ko nu kurš dara. Brr…
Agija steigšus ģērbās un metās laukā no kabīnes. Atstājusi nenopirktos sievišķīgos apģērba gabalus turpat uz krēsla, viņa nosvīdusi izgāja lielveikala spoži apgaismotajā gaitenī.
Savas aizdomas viņa nolēma pārbaudīt līdzās esošajā virsdrēbju tirgotavā. Pie ieejas norāde – “Mūsu veikalā ir videonovērošana”. Agija gribēja, bet kautrējās pārdevējai tieši vaicāt, kur tās kameras ir. Ar biksēm un blūzi uz rokas viņa iegāja kabīnē. Izložņājusi visus kaktus, izskatījusi malu malas, Agija nepamanīja neko aizdomīgu vai līdzīgu iepriekš redzētajai sīcošajai kastītei.
Kameras nevarot būt
Noklausoties draudzenes stāstīto, Valdis centās viņu nomierināt, sakot, ka viņa noteikti pārskatījusies. Nekādas novērošanas kameras laikošanas kabīnēs nevar būt. Tas aizvainotu un pazemotu pircējus, kurš tad kameras priekšā izģērbsies? Nav jau nekāds televīzijas šovs! Visticamāk, ka Agija pamanījusi veikala apsardzības signalizācijas ierīci. Tā to skaidroja Valdis. Bet Agijai vismaz pagaidām iepirkšanās prieks ir sabojāts.
