Pagājušos Ziemassvētkus un Jauno gadu svinēju pie Sibīrijas latviešiem Kurzemes Ozolciemā. Tas atrodas aiz Urālu kalniem Omskas apgabala ziemeļos – Taras rajonā.
Pagājušos Ziemassvētkus un Jauno gadu svinēju pie Sibīrijas latviešiem Kurzemes Ozolciemā. Tas atrodas aiz Urālu kalniem Omskas apgabala ziemeļos – Taras rajonā. Pašlaik latviešu valodas skolotāju darbu Krievijas tautiešu dzīvesvietās koordinē Latviešu valodas apguves valsts aģentūra (LVAVA). Rīdzinieces Aija Rozentāla un Ieva Veita pagaidām vēl ir mājās, jaunās censones ceļā dosies tuvākajā nākotnē. Ar katru gadu Latvijas sūtnes tālajos latviešu ciemos ierodas aizvien vēlāk un uz īsāku laiku.
Tā kā Ziemassvētkos Augšbebros un Kurzemes Ozolciemā latviešu skolotāju vēl nebija, LVAVA deva iespēju turp doties man un cēsniecei Leldei Keišai, kura Augšbebros strādāja divus mācību gadus.
Sestdien, 23. decembrī, pulksten 6.05 izlidojām no Rīgas. Jau pēc apmēram pusotras stundas bijām Maskavā. Pēc aptuveni četru stundu lidojuma no kaimiņvalsts metropoles ieradāmies Omskā. Četru tūkstošu kilometru lielo attālumu pārvarējām septiņās stundās. Iepriekš, braucot ar vilcienu, ceļā pavadījām četras piecas dienas.
Maskava mūs sagaidīja ar slapju sniegu un vējainu laiku. Savukārt Omskā gaiss bija svaigs un elpot bija viegli – termometra stabiņš tur bija noslīdējis līdz mīnus 20 grādu atzīmei. Pirmās dienas ķermenis nesaprata un nejuta krasās temperatūras izmaiņas. Jāpiebilst, ka Maskavas lidostā “Šeremetjeva 1” jāapbruņojas ar krievu valodas zināšanām, drosmi un pacietību. Autobusu pieturas ir bez norādes, tā kā aizbraukšana uz nākamo lidostu “Šeremetjeva 2” prasa radošu pieeju.
Pēdējo reizi tālajā Sibīrijas nomalē biju pirms gandrīz diviem gadiem. Šajā laikā Augšbebros pabeigta jaunās sākumskolas celtniecība. To atklāja tikai pāris nedēļu pirms mūsu ierašanās. Ap 13 sākumskolēnu izglītošanās apstākļu uzlabojumam lielāko finansiālo devumu nodrošināja dažādas Latvijas valsts institūcijas.
Diemžēl Kurzemes Ozolciema sākumskoliņā šajā mācību gadā zinības iegūst tikai četri audzēkņi. Nākamgad viņu būtu trīs, tādēļ apdzīvotajā vietā sākušas klīst baumas par mācību iestādes slēgšanu. Satraukusies gan pedagoģe, kuras ģimene nodarbināta dažādos amatos skolā, gan daži vecāki.
Kāds no kurzemniekiem šo divu gadu laikā kļuvis sirmāks, cits sācis studijas Tarā – Omskas augstskolu filiālēs. Taču vislielākās pārmaiņas skārušas bērnus. Piecus gadus vecā Žeņa pa šo laiku izaugusi divtik, bet viens otrs puika izstiepies līdz tēva plecam. Redzēt šīs pārmaiņas bija viens no emocionālākajiem brīžiem. Tādēļ nevarēju noturēties, nepiedaloties puiku ikpēcpusdienas hokeja mačā. Protams, sākumskolas eglītē gājām rotaļās, bet 3. janvārī kurzemnieki Kurzemes Ozolciema ģimeņu ziemas olimpiskajās spēlēs dažādās stafetēs sacentās par sportiskākās ģimenes titulu. Jau otro reizi uzvarēja Leonīds un Līze Štāļi ar atvasēm Svetlanu un Sergeju. Sacensību dienā paveicās ar laiku, jo 2. janvārī bija mīnus 36 grādi.
Tā kā turp un atpakaļ ceļš bija tik īss, pašlaik manī ir neparasta neticības izjūta par piedzīvoto. Pierodot pie ierastā ikdienas ritma, šķiet, kaut kas būtu pazaudēts.
