Ziemassvētku priekšvakarā darbdiena aizritēja lielā steigā. Ļoti daudz pircēju. Saņēmusi daudzus mīļus novēlējumus, pabeidzu darbu un ļoti labā noskaņojumā braucu mājās.
Ziemassvētku priekšvakarā darbdiena aizritēja lielā steigā. Ļoti daudz pircēju. Saņēmusi daudzus mīļus novēlējumus, pabeidzu darbu un ļoti labā noskaņojumā braucu mājās. Kā jau ierasts, arī šogad Ziemassvētku klāstā pelēkie zirņi ar sačurkstinātu speķīti. Ak tavu nelaimi, gluži tāds pats kā zirnis ir “iemaldījies” bļodā arī akmentiņš. Neveiksmīgs kodiens, un no viena zoba ir palikusi tikai sakne. Ak vai, bēdas lielas, bet, paskatoties spogulī, samierinājos. Nav jau priekšzobs. Gan jau sagaidīšu savu zobu dakterīti, kura ir aizbraukusi uz ārzemēm un atgriezīsies 4. janvārī.
Mana samierināšanās beidzās 30. decembra vakarā. Ēdot vakariņas, nolūza vēl divi zobi, bet tagad jau priekšējie. Acīmredzot, uzkožot akmentiņu, kodiens bija stiprs un traumēja arī šos abus priekšzobus.
Nu gan pārņēma izmisums, jo mans darbs ir cilvēku apkalpošana. Jutos tik slikti, asaras lija aumaļām. Saņēmu sevi rokās un apzvanīju visus zobārstniecības kabinetus, bet velti – nestrādā. Beidzot noskaidroju, ka ātrās palīdzības ēkā, otrajā stāvā, strādās dežūrdakteris, lai palīdzētu akūtu zobu sāpēs. Ar lielām cerībām aizbraucu. Par laimi, koridorā nebija neviena pacienta. Domāju – palūgšu dakterītei, lai vismaz tos pašus nolūzušos zobus pielīmē, jo tie nolūza pie pašas saknes kā “nopļauti”.
Pēc brīža iznāca zobārstes palīdze un stingrā tonī noprasīja: “Kas sāp, vai jārauj?” Nelaimīgā balsī saku (un rādu savus nolūzušos zobus maisiņā), vai nevar man palīdzēt. Skaidroju, ka mana dakterīte atgriezīsies tikai 4. janvārī. Lūdzu, vai nevar tos pašus nolūzušos zobus pielīmēt. Runājot jau biju iegājusi pie zobārstes kabinetā un vērsos pie viņas ar lūgumu. Nu arī zobārste sāk mani “pāraudzināt”.
Viņai esot jāpieņem tikai akūtie slimnieki ar sāpošiem zobiem. Iebildu, ka koridorā tādu nav, bet daktere mani tikai strostēja skarbā tonī. Lai vien ejot pie savas ārstes, jo viņa jau neesot nekāda “pabiru” vācēja. Sapratu, ka šeit es pretimnākšanu nesaņemšu un, asarām birstot, izgāju no kabineta. Tā arī bez smaida sagaidīju jauno un pavadīju veco gadu (ar smagu sirdi).
Pienāca 6. janvāris. Sagaidīju savu sirsnīgo un laipno zobārsti Anitu Fārnesti no ārzemēm. Ar zobiem, protams, viss ir kārtībā. Lai manai dakterītei ir laba veselība, izturība, arī turpmāk mums palīdzot! Ārstei, kura nevēlējās pat mani uzklausīt, novēlu, lai jaunajā gadā jums nekad nebūtu jāsastopas ar tādu neatsaucību kā man.
Vecgada vakara “pabira”
