Seši cūcēni – Žaklīna, Ričards, Kleopatra, Čiepa, Cēzars un Kalefs – šogad rukšķēs uz nebēdu, kā nu ne – šis ir viņu gads.
Seši cūcēni – Žaklīna, Ričards, Kleopatra, Čiepa, Cēzars un Kalefs – šogad rukšķēs uz nebēdu, kā nu ne – šis ir viņu gads.
Tie, kas Iecavas novada Dzimtmisas mājā “Dobuļi” aplūkojuši minizoodārzu, ļoti labi pazīst vecmāmiņu Žaklīnu. Tā ir ruksenīte, Vjetnamas melnā pundurcūka, kas pirms sešiem gadiem no Čehijas atceļoja uz iecavnieku Ķelpju mājām.
Lieliski attīstīta oža
Tolaik dzīvnieciņu “Dobuļos” nebija tik daudz, saimnieki bija brīvāki un Žaklīna katru dienu saņēma lielu uzmanības devu. Naktī saldo miedziņu Žaklīna nosnauda kūtiņā. Jaunai dienai sākoties, melnā ruksīte pastaigājās pa sētu. Ja bija apnicis grauzt zālīti, viņa labprāt kopā ar mājiniekiem devās istabā.
Lielo ziņkārību viņai bija grūti apslāpēt. Katru reizi ruksenīte apstaigāja visas istabas un ar garo šņukuru izpētīja un izošņāja visas vietiņas un lietiņas. Tas izskaidrojams ar to, ka šīs šķirnes cūkām oža ir labāk attīstīta nekā suņiem. Pēc lielās pārbaudes apstaigas viņa ielēca dīvānā un pačučēja. Mājiniekiem nevajadzēja Žaklīnai staigāt pakaļ ar lupatiņu, jo viņa ir ļoti tīrīga. Ja bija nepieciešami tualetes apmeklējumi, uzreiz piegāja pie durvīm un rukšķēja, lai laiž ārā.
Tieksme aptaukoties
Kad saimnieki ieturēja maltīti, Žaklīna labprāt apsēdās blakus. Viņa diedelēja kādu kārumu un no sirds priecājās par katru iedotu ābolīti. Lielākais gardums viņai ir žāvētas aprikozes, tieši ar tām Žaklīna apguva pirmo pavēli – sēdēt. Saimnieks Varis Ķelpe, pateicoties par ruksenītes paklausību, ikreiz cēli pasniedza viņai saldo gardumu. Žaklīna ļoti cēli un uzmanīgi prot jebkuru no rokas dotu gardumu paņemt tā, lai netīšām ar zobiem nesavainotu devēja plaukstu. Dekoratīvajām cūkām nedrīkst dot miltu putras un kartupeļus, jo viņām ir tendence uzbaroties. To svars ir 40 – 60 kilogramu, ēdienkarte ir ļoti veģetāra – dārzeņi un svaiga zāle.
Sadraudzējas ar lietuvieti
Pagāja gads, un Žaklīna vairs nebija viena – viņai no Lietuvas piepulcējās sivēnpuika Ričards. Tā kā cūkas ir ļoti sabiedriskas, arī “Dobuļu” iemītniece jaunpienācēju neuzskatīja par konkurentu, bet gan par draugu un, iespējams, arī mazo sivēntiņu tētuku.
Par ģimenes mītni kļuva kūtiņa. Žaklīna nepārdzīvoja, ka vairs nevarēja katru dienu staigāt pa istabu. Viņa saprata, ka cūkpuikiņš Ričards savā jaunības trakumā istabā var sastrādāt pārāk lielas blēņas.
Žaklīnai ne brīdi nav ienākusi prātā doma aizbēgt no mājām. Reiz saimnieki veica eksperimentu – atstāja Žaklīnu sētsvidū un paši ar automašīnu uz brītiņu aizbrauca. Atgriežoties ģimene secināja, ka Žaklīna nebija ne soli spērusi no mājām. Savus saimniekus viņa ir ļoti iemīlējusi un ir gatava kā sunītis staigāt pakaļ.
Nepagāja ilgs laiks, un Ričards pierādīja, ka spēj būt arī tēvs. Interesanti – šīm cūkām pats mazākais sivēntiņš tiek atzīts par vislabāk izdevušos. Vidēji viņu mūžs ilgst 15 gadu. Mazajiem kustoņiem Žaklīna velta lielu uzmanību un rūpes. Vienu no pēcnācējiem – Kleopatru – saimnieki nolēma nepārdot. Nu jau Žaklīna ir kļuvusi par vecmāmiņu mazmeitai Čiepai. Šīs šķirnes cūkas ir inteliģentākas par ierastajām baltajām rukšķēm. Tās var turēt aizgaldā ar zemu sētiņu, kustonītēm nenāks prātā doma to sapostīt.
Sešas melnās cūciņas visiem vēl kārtīgu, atklājumiem bagātu un draudzīgu gadu.
