«Senāk te bijis mežs. Kad Skaistkalnei svinēja 200 gadu un man bija desmit gadu, tad vēl varēja redzēt koku saknes,» stāstījumu sākusi 84 gadus vecā skaistkalniete Emīlija Balode.
“Senāk te bijis mežs. Kad Skaistkalnei svinēja 200 gadu un man bija desmit gadu, tad vēl varēja redzēt koku saknes,” stāstījumu sākusi 84 gadus vecā skaistkalniete Emīlija Balode.
Viņas atmiņas 1965. gadā pierakstījusi O. Ambainis. Tālāk lasāms: “Bijis viens barons, kas ļaunu darbu dēļ pazaudējis acu gaismu. Bet viņš stipri lūdzis Dievu, un Visvarenais atkal viņu darījis redzīgu. Par to tas apsolījis uzcelt baznīcu. Vienreiz jājis pa mežu un domājis, kur to celt. Tad zirgs nometies ceļos. Kungs licis tur cirst mežu un celt baznīcu. Vietu un baznīcu barons nosaucis par Šēnberģi (Skaistkalni).
Vecā Skaistkalnes baznīca atradusies Rīgas un Bauskas ceļu krustojumā. Tā bijusi no koka, visapkārt kapi. Vienreiz rakdami uzgājuši kaulus un plāksnes. Stāsta, ka vienā kapā bijuši tā zirga kauli, kurš norādījis baznīcas celšanas vietu. Tas bija Dieva gribas liecinieks, tāpēc viņam pienācās vieta svētītā zemē.
Lielie kapi ir zem jaunās baznīcas. Zem altāra dus vairāki priesteri. Kapos glabāti arī vairāki vienkārši cilvēki, kuri miruši no mēra. Tik daudz ļaunuma bijis pasaulē, ka Dievs sūtījis mēri. Cilvēki tā miruši, ka nav bijis, kas apglabā. Paši rakuši sev bedres.”
Savukārt 48 gadus vecā skaistkalniete Lucija Gožēvica stāstījusi: “Sen, kad uztaisīja Skaistkalnes baznīcu, tās torņi bijuši augsti. Kad pāri gāja biezi mākoņi, tad tie ķērās baznīcas torņos. No jūras tos arī varējuši redzēt, un dažreiz pat jūrnieki apmaldījušies. Tad lika torņus nojaukt īsākus.” Šo tēlaino vēstījumu pierakstījis A. Gožēvics 1939. gadā.
No grāmatas “Latviešu tautas teikas. Vēsturiskās teikas”, apgāds “Zinātne”, 1990. g.
