SAULKALNU ģimene sarunai uzreiz nepiekrita. Lēmums atklāt savas izjūtas, skatījumu uz lietām un cilvēkiem, kāds radies, gadu nodzīvojot Bauskā pēc atgriešanās no Ukrainas, tika pieņemts, kopīgi apspriežoties.
SAULKALNU ģimene sarunai uzreiz nepiekrita. Lēmums atklāt savas izjūtas, skatījumu uz lietām un cilvēkiem, kāds radies, gadu nodzīvojot Bauskā pēc atgriešanās no Ukrainas, tika pieņemts, kopīgi apspriežoties.
Taču pirms pāris dienām, viesojoties pie viņiem Biržu ielā, laiks aizritēja sirsnīgā, nepiespiestā gaisotnē. Sarunājāmies par tālajiem Ojāra jaunības gadiem, viņa nokļūšanu Ukrainā. Sieva Lidija atklāja savu motivāciju pārbraukšanai uz dzīvi Bauskā, meita Ilona daudz sirsnīgu vārdu veltīja vecmāmiņai Martai. Savukārt pārliecību par labas dzīves izdošanos Latvijā neslēpa viņas vīrs Oļegs. Pirms atvadām viņš rokās ņēma ģitāru un ģimene vienojās kopīgā emocionāli sirsnīgā garīgā dziedājumā. Manī tas iedvesa pārliecību, ka ar pašu gribasspēku, labsirdīgu skatījumu uz lietām un cilvēkiem, kā arī dievpalīgu šī ģimene iesakņosies Latvijā uz ilgu laiku.
Bet sākās viss tālajos pagājušā gadsimta 70. gados.
Ojārs: – Dzimis un audzis esmu Bauskā, kopš desmit gadu vecuma dzīvoju šajā pašā mājā, kur esam apmetušies tagad. Tikai pašlaik šī ēka mums nepieder, tā nonākusi cita saimnieka rokās. Tāpēc mums ir svarīgi nokārtot visus dokumentus, lai varētu pašvaldības piešķirtajā zemesgabalā Pļavu ielā sākt būvēt savu māju.
Pirms nepilniem četrdesmit gadiem biju aizbraucis uz drauga kāzām Moldāvijā. Tur ieskatījos ukraiņu meitenē Lidijā. Mūsu sākotnējās sarunas vēstulēs ar laiku pārauga mīlestībā, līdz kādā decembra nogalē Ukrainā rīkojām kāzas.
Lidija: – Ojāra mamma sākumā skuma, ka dēls pārbrauca dzīvot uz Ukrainu. Taču tajās reizēs, kad ciemojāmies pie viņas Latvijā, nekad netiku dzirdējusi nekādus pārmetumus. Mamma vienmēr bija sirsnīga, laipna, ja arī ko sliktu kādreiz padomāja, skaļi nesacīja.
Ilona: – Pie vecmāmiņas Martas uz Bausku braucu katru vasaras brīvlaiku. Te spēlējāmies ar māsīcām un brālēniem. Omīti atceros, kā viņa visu laiku staigāja, dungodama pie sevis kādu meldiju. Taču nekad nedzirdēju viņu sakām skarbus vārdus. Optimisms, dzīvesprieks – īpašības, kas vārda tiešā nozīmē izstaroja no manas vecmāmiņas. Viņa nekad mums nelasīja morāli, bet savu panāca ar mīlestību.
Ko darījāt? Kāda bija jūsu dzīve Ukrainā?
Lidija: – Tagad televīzijā skatos seriālu “Mīlas adjutanti”, tas filmēts mūsu Iļjičevskā, pilsētā netālu no Odesas. Tur mums bija, kur dzīvot, bija darbs, Ojārs un Oļegs strādāja celtniecībā, Ilona bija medmāsa, arī otrs dēls strādāja. It kā jau īsta iemesla visu pamest un braukt šurp nebija. Tomēr Ojāram katru gadu, kad viņš te brauca apciemot mammu, vēstniecībā vienmēr piedāvāja, lai pārvācas dzīvot uz Latviju. Galīgo lēmumu pieņemt nebija viegli. Tomēr, kad šāda doma radās, es ne mirkli tai nepretojos. Ojārs, dodamies dzīvot uz Ukrainu, man atdevis 38 savus skaistākos dzīves gadus. Esam kopā sākuši visu no mazumiņa, nu bērni izauguši, mani vecāki miruši, pašiem pensijas vecums. Kāpēc gan visu nepamest un nebraukt šurp? Ojāram esmu gatava doties līdzi uz jebkuru pasaules malu.
Oļegs: – Nu, mamma, ne jau tas vien ir iemesls. Vainīga ir Ilona, jo viņa tik ļoti bija iemīlējusi Latviju un braukt dzīvot šurp bija viņas slepenais sapnis. Viņa ļoti vēlējās, lai mūsu bērni ierauga, iepazīst un arī iemīl to vietu, kur pati vienmēr jutusies tik laimīga. Es ļoti mīlu savu sievu, tik maigu, gudru, labsirdīgu un lēnprātīgu, ka nespēju atteikt viņai šīs vēlmes īstenošanu.
Ojārs: – Mēs tomēr te neieradāmies pilnīgi uz dullo. Atbraucu ar dēliem, apskatījāmies, kādas iespējas dzīvot, ko varēsim strādāt, cik te kas maksā, vai varēsim te uzbūvēt savu māju. Pusotru gadu šī ideja mājoja mūsos. Mēs sapratām, ka mūs te neviens negaida, ka nebūs viegli. Taču bērni nevienā brīdī neteica, ka nevajag braukt.
Oļegs: – Es minēšu vēl kādu argumentu, kas nostiprināja mūsu pārliecību, ka varam šeit pārvākties. Tā bija mūsu ticība Dievam. Visi esam septītās dienas adventistu draudzes locekļi. Latvijā sastapām savus ticības biedrus, kas mūs uzreiz pieņēma. Pasaulē ir ļoti daudz ļaunuma, un varbūt Dievs mums ir nolēmis tieši šeit būt un to mazināt. Mīlestībai, kura vada mūs šajā pasaulē, nav svarīga valoda, tautība.
Vai prātā palikušas kādas grūtības, kas bija jāpārvar pārbraukšanas laikā?
Ojārs: – Negribu neko izcelt, tomēr Latvijā visas lietas kārtojās, ierēdņu attieksme pret mums bija daudz labāka nekā Ukrainā. Te uz mums skatījās pozitīvi, kā uz cilvēkiem, gan Rīgā, gan Bauskas Domē. Labvēlīgo attieksmi nevarēja nejust. Te ir augstāka kultūra visās jomās, tas gan jāatzīst.
Tomēr ne viss rit tik gludi, kā gribētos. Esam Ukrainas pilsoņi, sen jau uzrakstījām atteikumu, bet, izrādās, Ukrainā nav pilnībā sakārtota likumdošana, lai mūs svītrotu no pilsoņu saraksta. Līdz ar to nevaram kļūt par Latvijas pilsoņiem.
Oļegs: – Tas rada virkni citu problēmu. Nevaram ceļot pa Eiropu, jo kā Ukrainas pilsoņiem mums ir nepieciešamas vīzas.
Ilona: – Mēs nevaram šeit paņemt kredītu mājas celtniecībai, jo nav ķīlas, ko bankai piedāvāt. Arī Bauskas Domes lēmums piešķirt mums zemi Pļavu ielā formulēts tā dīvaini – piešķirt zemesgabalu pastāvīgā lietošanā. Uz cik ilgu laiku, vai tur mēs varam būvēt māju, vai zemi varēsim iegūt privātīpašumā, vai būs jānomā no pilsētas? Ir daudz neskaidrību.
Ojārs: – Arī ar pensijām nav viss, kā bija cerēts. Solīja, ka saņemsim pensiju, bet tagad tā aprēķināta, ņemot vērā mums Ukrainā aprēķināto summu. Sanāk ap 40 latu katram. Ar Ukrainas pensiju Latvijā izdzīvot – tas nu nav iespējams. Taču esmu pārliecināts, ka ar laiku šie jautājumi nokārtosies.
Ilona: – Bauskā ir piemērota vide arī tāpēc, ka te iecietīgāk izturas pret tiem, kas neprot latviski. Nav gadījies uzklausīt klajus pārmetumus, nekorektus aizrādījumus, kā tas, piemēram, bijis brālim Jurijam. Tās nesaskaņas starp latviešiem un krieviem, par kurām runā un rāda televīzija, vairāk ir lielā politika. Vienkāršie cilvēki, īpaši Bauskā, ir iecietīgi un draudzīgi.
Oļegs: – Esam atraduši labu darbu Rīgā, celtnieki visur ir vajadzīgi. Nu tik jāstrādā, jāpelna nauda un jādomā par savas mājas būvēšanu. Man liels paraugs un autoritāte celtniecībā ir Ojārs. No viņa visu laiku kaut ko varu mācīties.
Arī mūsu bērni sāk iejusties šeit. Meitiņa mācās 1. klasē latviešu plūsmā, puikas krievu klasītēs. Kad Ilona pabeigs studijas augstskolā Odesā, būs diplomēta psiholoģe, viņa noteikti varēs šeit sameklēt piemērotu darbu. Līdz tam laikam būsim jau pienācīgi apguvuši latviešu valodu, es būšu iemācījies himnu, dzejoļus, dziesmas un anekdotes latviski – varēšu kārtot pilsonības eksāmenu.
Ojārs: – Nu jūs jau dzirdat, kāds optimisms staro no mūsu bērniem. Tas ļauj man secināt, ka lēmums atgriezties uz dzīvi Latvijā nav bijis aplams. Paldies Bauskai, ka tā mūs ir pieņēmusi un mums ir labi kaimiņi, draugi.
