Visa dzīve ir viena vienīga gadījumu virkne. Priecīgie, neiespējamie, smieklīgie, pārsteidzošie, bēdīgie un traģiskie, arī pamācošie gadījumi. Te būs viens smieklīgi pamācošs un otrs skumji atklājošs.
Visa dzīve ir viena vienīga gadījumu virkne. Priecīgie, neiespējamie, smieklīgie, pārsteidzošie, bēdīgie un traģiskie, arī pamācošie gadījumi. Te būs viens smieklīgi pamācošs un otrs skumji atklājošs.
Autobusa biļete
Spānijā ar turienes ļaudīm parastajā sadzīves un ielu sarunu līmenī saprasties nav grūti. Ja arī viņi nerunā angliski, bet čalo spāniski, turklāt vēl žestikulējot, būtība vienalga skaidra. Barselonā vēl smiedamās nodomāju – ja latīņamerikāņu seriālus vairāk būtu skatījusies, droši vien sapratne būtu pat lielāka…
Tomēr pārpratumi bija. Piemēram, Žironas stacijā lielas norādes “Autobuses” (skaidrs taču, ko nozīmē). Kasē tā arī prasu – autobusa biļeti līdz Barselonai. Kasieris (tur šo darbu vairumā veic vīrieši) paprasa man sešus eiro, iedod biļeti un ar pirkstiem rāda ciparu divi. Nodomāju – tātad busiņš atiet no otrās pieturvietas. Atrodu, autobuss ar uzrakstu “Barselona–Tulūza” tur stāv, kāpju tik iekšā un šoferim vēl pārprasu, vai līdz Barselonai tikšu. “Nē, madam, mēs braucam uz Tulūzu Francijā,” atbild skaistais francūzis. “Es zinu, ka Tulūza ir Francijā, bet gribu uz Barselonu Spānijā, te mana biļete,” vēl tā kā mēģinu spuroties. “Madam, jums ir vilciena biļete uz Barselonu, bet šis ir autobuss,” viņš ar franču šarmu mani noliek pie vietas. Sapratu, ka franču zēns vēlreiz varēja pasmieties, kādi pamuļķi ir visi tie, kuri nav francūži…
Kāda koferīša gals
Man ir (diemžēl – bija) ļoti mīļš ceļojumu koferis, kas jau gadus septiņus bijis man līdzi daudzās pasaules vietās. Tas nekad nebija noklīdis, ne lidostās pazudis, ne saplīsis. Koferītis izbraukājis tik daudzu pilsētu un ciematiņu ielas (jā, izbraukājis, jo ērti velkams uz ritenīšiem), metro tuneļus, bruģus. Pa Bausku es to gan nekad vēl nebiju vilkusi…
Pirmo reizi septiņos gados pabraucu ar kofera ritenīšiem pa Bausku šogad janvāra sākumā. Atgriežoties no ceļojuma, vilku to no autoostas lejā pa Slimnīcas ielas ietvi. Šī pirmā reize bija tam arī pēdējā. Neviena pilsēta pasaulē nespēja ko nodarīt manai ceļasomai, Bauskas ietve gan tās “ritošo daļu” sabeidza pilnīgi. Tādām grambām un bedrēm, kādas veido Slimnīcas ielas trotuāru, nespēja turēties pretī pat šis rūdītais koferis. Tā arī notiek, un šis gadījums parāda… jā, ko gan? Cik mums ir varena pilsēta? Kam vispār domātas ietves?
