Barselonā nokļūt nebiju gatavojusies. No Bauskas drūmi pelēkajām, mākoņainajām dienām decembra beigās aizdevusies uz lietaino Dublinu, 4. janvārī sēdēju tur pie datora un internetā meklēju saulainas zemes…
Barselonā nokļūt nebiju gatavojusies. No Bauskas drūmi pelēkajām, mākoņainajām dienām decembra beigās aizdevusies uz lietaino Dublinu, 4. janvārī sēdēju tur pie datora un internetā meklēju saulainas zemes…
Diemžēl līdz atvaļinājuma beigām bija palikušas vien dažas dienas, tālāk par Eiropu netikt. Uzklikšķināju taustiņu uz Barselonas.
Ar lēto “Ryanair” lidojums tikai 50 eiro abos virzienos, vēl viesnīcas… Arī tās pasūtīju internetā “uz aklo”, pat īsti neticēdama tam, kas tur rakstīts. Lasītājiem nu varu droši teikt, ka galīgi aplamas lietas tur nesastāsta.
“Ryanair” lido līdz Žironai, kas arī ir brīnumjauka Katalonijas (apgabals Spānijā) pilsētiņa, turklāt līdz populārajai Kosta Bravai arī pavisam netālu.
Tiesa gan, vēlajā 5. janvāra vakarā siltais Vidusjūras krasts sagaidīja ar vēsumu. Jau sāku bēdāties par aplamu brauciena izvēli… Bet, kad otrā rītā aiz viesnīcas loga pamanīju apelsīnu kokus, kas pilni ar oranžajiem augļiem, palmas un sauli, no pesimisma nebija ne vēsts. Barselonā uzturējos nepilnas trīs dienas, tās visas bija saules pielietas, temperatūra +16, 17 grādu. Protams, vakari bija vēsāki.
Pārsteidz un ceļ spārnos
Kolēģe epastā atsūtīja man apskates objektu programmu trim dienām, pati Dublinā biju iegādājusies brīnišķīgu ceļvedi “Barselona un Katalonija”.
Protams, galvenais akcents Barselonā ir Antonio Gaudi un viņa atstātais arhitektūras mantojums. Man tas bija patiesi pārsteidzošs atklājums. Arī Gaudi pieder pie jūgendstila meistariem, bet mēs Latvijā taču zinām, kas ir jūgendstils – Rīga šī stila pērle un tā tālāk. Taču Gaudi celtie nami ir pavisam citādi. Tie skaistumā žilbina, pārsteidz un ceļ spārnos, tajā pašā laikā noliek pie zemes, jo viņa dizains ir tik praktisks un funkcionāls. Tas tāpēc, ka visas idejas smeltas dabā, jo nekas nevar būt pilnīgāks par dabā rodamo – skaidro speciālisti un Gaudi pētnieki. Namu sienas un logi kā jūras viļņi…
Viena no skaistākajām ielām, manuprāt, Barselonā ir Paseiga Gracia, tur arī skatāmas daudzas jūgendstila ēkas. Kasa Batlo man šķita visunikālākā. Pīlāri nama fasādē atgādināja ziloņa pēdas, jumta kores izskatās pēc dinozaura muguras, eleganti izliekto balkoniņu rotājumi rada iespaidu, ka tās ir putnu ligzdas, kas pielipinātas pie klintīm, fasāde laistās daždažādās krāsās kā jūra, kā kalni, kā pļavas… Piemirstas elpot. Ceļvežos raksta, ka ēka atgādinot veidojumu no kauliem, tai pat esot iesauka “kaulu nams”. Mana iztēle tam neatbilda, neko tādu nesaskatīju. Bet vai tas nav brīnišķīgi, ka, uz vienu namu skatoties, redzam tik daudz ko!
Iespaidīgs projekts – kā pasaka
Līdz Guelji parkam Barselonā braucu ar pilsētas autobusu. Atšķīrusi grāmatu “Barselona un Katalonija”, uzlieku pirkstu uz virsraksta “Guelji parks” un rādu to blakussēdētājam, vienlaikus sataisot seju jautājošā izteiksmē. To tik vajadzēja! Sākās spāniski runas plūdi, es tik māju ar galvu, smaidīju un teicu “si, si, senjor”. Jo galveno biju sapratusi – blakussēdētājs man pateiks, kad jākāpj laukā.
Oficiālais stāsts par Guelji parku ir šāds. Jaunais arhitekts Antonio Gaudi iepazinās ar bagātnieku Eisēbio Guelu, kurš kļuva par viņa patronu un mecenātu. Viņš bija keramisko flīzīšu lielražotājs, pirmais betona ražotājs Spānijā, cilvēks ar neierobežotiem līdzekļiem, kas pagaidām vēl trūcīgo arhitektu pievilka gluži kā magnēts. Pēc viņa pasūtījuma Gaudi projektēja sešas celtnes.
Tieši Guela rūpnīcās tapa principiāli jauni materiāli, no kuriem tika veidotas Gaudi principiāli jaunās celtnes.
Arhitekta daiļrade tik ļoti iepatikās Guelam, ka viņš pie Barselonas nopirka 15 hektāru zemes un pasūtīja uz pauguriem projektēt pilsētu – dārzu. 1922. gadā parku iegādājās Barselonas pašvaldība. Tagad parks ir atklāts vietējiem iedzīvotājiem un pilsētas viesiem. Tas ir viens no iespaidīgākajiem Gaudi projektiem. Guelji parka celtnes harmoniski saskan ar apkārtni, apstādījumiem un ūdeni. Šeit arhitektūra vispilnīgāk saplūst ar dabu, jūties kā pasakā. Turklāt no šī parka redzama Barselona, jo tas ir kalniņā.
***
Vai ikviens uzsver, ka Rambla bulvāris ir slavenākā iela Barselonā. Varbūt tā arī ir, bet par manu mīļāko vietu tā noteikti nekļuva. To dēvē par kājāmgājēju upi – tam varu piekrist. Un varbūt tādēļ arī nepatika. Pārāk bieza upe…
Ir tādas Baltijas valstis
Rambla bulvāra vidū tirgojas ar visu ko – tur čivina kanārijputniņi, dzied gaiļi un ķērc vistas būros. Laikam atraktīvi. Sestdienu vakaros ir bezgala daudz brīnumjauku juvelierizstrādājumu. Ieraugu leti pilnu ar dzintara darinājumiem. Interesanti. Jautāju pārdevējam, kur tās rotas gatavotas. Atbilde skan: “Barselonā, bet dzintars vests no Baltijas valstīm. Ir tādas valstis pie Zviedrijas, ja zināt, kur tā ir. Spānijā dzintara, protams, nav.”
No Rambla bulvāra ir ieeja Sv. Jāzepa tirgū. Tirgos parasti iegriežos, būdama ikvienā zemē. Arī šis Barselonas augļu, dārzeņu, gaļas tirgus ir smaržīgs, acīm baudāms un garšīgs.
Katalonijas īpašie žāvējumi ir tiešām īpaši. Tāds specifiski žāvēts šķiņķis gan maksā 60 eiro kilogramā, bet apmēram to pašu var sameklēt arī lētāku. Mājiniekiem ļoti garšoja. Jā, arī gastronomiskās baudas piedras pie katras zemes izgaršošanas vērtībām.
***
Barselona ir pilsēta, kurā man gribas atgriezties vēl. Tādu vietu nav daudz. Es tur jutos priecīga, pat visas trīs dienas nepārtraukti. Ilgi domāju, kā rakstveidā noformulēt šīs pilsētas izjūtas. Īsti labi tomēr nesanāk, bet teikšu tā – pilsēta, kas dod entuziasmu dzīvot vai… dzīvot ar entuziasmu.
