Māksliniece Laura Matilde Ikerte pērn īstenoja savu sapni par Āziju, mēnesi ceļojot pa Indiju un Nepālu.
Māksliniece Laura Matilde Ikerte pērn īstenoja savu sapni par Āziju, mēnesi ceļojot pa Indiju un Nepālu. Pirms vairākiem gadiem Laura, iespējams, šajā pasaules daļā nodotos reliģiskiem meklējumiem, bet šoreiz viņas mērķis bija Himalaju kalni.
Dodas divatā
Uz Āziju māksliniece brauca divatā ar paziņu, neizmantojot tūrisma firmu pakalpojumus. Doma par ceļojumu radās jau 2005. gadā. Lai īstenotu ieceri, Laura visu gadu mērķtiecīgi krāja naudu, vāca informāciju par Nepālu, interneta sarakstē iepazinās ar cilvēkiem, kas bija apmeklējuši Himalaju valsti, un latviešu meiteni, kura Nepālā studēja.
Tika nolemts, ka abas mākslinieces vispirms lidos uz Indijas galvaspilsētu Deli, bet tālāk pārvietosies ar sabiedrisko transportu. Indijas vīzas tika iegādātas vēstniecībā Stokholmā, ar kurjerpastu nosūtot pieteikumus, bet Nepālas vīzu latvietes nopirka lidostā valsts galvaspilsētā Katmandu. Pirms ceļojuma Laura saņēma visas ārstu ieteiktās profilaktiskās potes. Šie pakalpojumi izmaksāja apmēram 200 latu.
No vairākiem piedāvātiem avioreisiem jaunietes izvēlējās maršrutu Rīga–Amsterdama–Deli, lai gan vēl bija iespējams lidot caur Maskavu vai Taškentu. “Bijām dzirdējušas, ka Krievijas un Uzbekistānas galvaspilsētas lidostās pasažieriem bieži pazūd bagāža, tādēļ no šiem reisiem atteicāmies,” saka Laura.
Kontrastu pārpilnība
Lidojums no Amsterdamas līdz Deli ilga apmēram astoņas stundas. Jau iepriekš internetā bija pasūtīta viesnīca divām diennaktīm un automašīna, kas latvietes sagaidīja lidostā. Līdzīgi rīkoties Laura iesaka arī citiem individuāliem ceļotājiem. “Sākumā var apjukt no milzīgās kņadas un nesaprast, kā jāreaģē, jo pakalpojumu sniedzēju cīņa par katru tūristu ir neiedomājama. Ceļotāji uz katra soļa var tikt maldināti, lai tikai izdotos no viņiem izkrāpt lieku rūpiju. Indijas kontrasti nav izstāstāmi vārdos, bet šajā zemē man laimējās piedzīvot arī bezgala skaistus brīžus – īstu baudījumu acīm un dvēselei,” atzīst Laura.
Ar īrētu auto, ko vadīja šoferis, jaunietes apceļoja dažas valsts ievērojamākās vietas – krāšņo pilsētu Džaipūru, reliģisko rituālu centru Varanasi Gangas krastā, Agru, kurā atrodas slavenais Tadžmahala mauzolejs – musulmaņu valdīšanas laika sakrālais piemineklis. No Agras uz Varanasi mākslinieces brauca ar vilcienu, bet ceļu uz Katmandu turpināja ar lidmašīnu. Jaunietes sazinājās ar Nepālas galvaspilsētā dzīvojošo latvieti, ar kuru Laura vairākas dienas kāpa Himalajos, jo ceļabiedre nolēma nedēļu pavadīt budistu klosterī.
Kalnu bezceļi un aizas
Katmandu ir daudz mierīgāka par Deli, arī dzīves līmenis šķiet izlīdzinātāks, tomēr miljoniem ģimeņu ar daudziem bērniem dzīvo uz ielas un ubago. Tā notiek no paaudzes paaudzē – tipiski aziātu domāšanas veidam. Sadzīves grūtības, slimības, nāvi viņi uztver ar eiropiešiem pilnīgi neizprotamu rāmu mieru.
Nepālā atrodas astoņas no pasaules augstākajām Himalaju virsotnēm, arī Everests. No oktobra līdz decembrim reģionā valda skaidrs laiks, kas ir piemērots kāpšanai kalnos un pārgājieniem.
Lai nokļūtu Anapurnas masīva apdzīvotā vietā Pokharā, Laura un kompanjone astoņas stundas brauca ar satiksmes autobusu pa kalnu serpentīniem. Māksliniecei pat negribas to komentēt: “Bija gluži vienkārši šausmīgi. Gandrīz trīstūkstoš metru augstumā pārvietojāmies pa akmeņainu bezceļu, aizu malās – neviena nožogojuma. Lai kalnos nokļūtu vēl augstāk, bija jāizmanto lidmašīna. Izkāpu un pēkšņi ieraudzīju sava sapņa piepildījumu – varenus terasveida kalnus, dūmakā tītas virsotnes, neaprakstāmu, diženu mieru.”
Pārgājienos ceļotājas pavadīja vairākas dienas, sasniedzot vairāk nekā četrtūkstoš metru augstumu, un nakšņoja privātās pansijās. Kādu dienu abas nolēmušas atpūsties un pastrādāt viesnīciņā. Saimnieki viņas norīkojuši šķirot kartupeļus. “Process bija gluži tāds pats kā Latvijā. Strādājot tuvāk iepazinos ar tibetiešu meiteni, kura neprot ne lasīt, ne rakstīt, bet labi runā angliski. Mēneša laikā Indijā un Nepālā nesastapu nevienu cilvēku, kas nezinātu angļu valodu. Tā viņiem nepieciešama izdzīvošanai, jo ikviens tūrists ir iztikas nodrošinātājs,” secina Laura.
Tirgotāju salauztās sirdis
Pakalpojumi un preces Indijā un Nepālā ir ļoti lēti. Lai kaut ko izdevīgi nopirktu, ir jāapgūst kaulēšanās prasme. Tas neesot bijis grūti. Kad pēc ieilguša dialoga ar pārdevēju mākslinieces nav piekritušas sākotnējai cenai, visās bodītēs atkārtojusies līdzīga teatrāla scēna. Tirgotājs strauji nometis preci zemē, sizdams pie krūtīm un dramatiski iesaukdamies: “Nu tad ņem! Bet tu esi salauzusi manu sirdi!”
Attieksmi pret Eiropas sievietēm Laura raksturo kā divējādu: “Ja man ir gaiša āda, tad jāsaprot, ka neviens nedarīs pāri, jo tas ir tabu. Bet tajā pašā laikā sabiedriskā vietā “balto” sievieti var apstāt astoņi deviņi vīrieši un veselu stundu blenzt. Viņi nerunā, nekustas, nežestikulē, tikai aplūko. Arī mums tā gadījās. Izjūta bija ļoti neomulīga, jo situāciju mēs nevarējām prognozēt milzīgo kultūrvides atšķirību dēļ.”
Augstu kalnos ir piedzīvotas arī mistiskas, neizskaidrojamas bailes, nakšņojot divvietīgā namiņā, kura durvīm nav atslēgas. Draudīga šķitusi gan mēnessgaisma, gan ēnas un neizprotamās skaņas. Tomēr sapni par Āziju Laura ir īstenojusi, neiekļūstot nekādās nopietnās ķibelēs un iegūstot pieredzi, ko nevar sniegt oficiālie tūrisma maršruti.
