Jautājums par cukura nozares likvidēšanu Latvijā neskar tikai cukura nozari un tās rentabilitāti.
Jautājums par cukura nozares likvidēšanu Latvijā neskar tikai cukura nozari un tās rentabilitāti. Lai apskatītu to pēc būtības, ir jāaplūko valsts politika, pašreizējā situācija tautsaimniecībā un nākotnes perspektīvas.
Vispirms jāsaprot, vai Latvijai un ikvienam no mums ir izdevīgi ražot cukuru (vai vienalga ko citu) un vai mēs cietīsim no tā, ka tas varētu tikt, piemēram, subsidēts. Pirmkārt, subsīdijas nenonāk ražotāju kabatās, ar tām tiek panākta zemāka cukura cena. Iespējams strīdēties, ka tās varētu būt mazākas un cukura cena varētu būt lielāka, bet tas pašlaik nav svarīgākais.
Otrkārt, ekonomikā pastāv tāds lielums kā naudas reizinātājs jeb multiplikators, par ko māca jau pirmajos kursos. Diemžēl daudzi augstskolu beidzēji par to pēdējos kursos neko vairs neatceras. Šis multiplikators nozīmē, ka noteiktas valsts ekonomikā pareizi ieguldīta viena naudas vienība (NV) gada griezumā valsts ekonomikā parādās līdz pat desmit NV. Tas notiek tā – pārdodot preci, kura ražota pašu valstī, ienākumus gūst gan uzņēmējs, gan darba devējs, gan valsts. Valsts ienākumus gūst ne tikai no šiem nodokļiem, bet arī no tiem, kuri tiks iegūti, kad attiecīgās preces ražotāji sāks tērēt savus ienākumus. Tas ir ar nosacījumu, ja visas šīs preces tiek ražotas, pirktas un pārdotas vienas ekonomiskās telpas, vienas valsts robežās.
Eiropas Savienību (ES) nevar uzskatīt par vienotu ekonomisku telpu, jo valstu budžeti katrai valstij ir savi, arī subsīdijas un citi maksājumi vieniem ir vienlīdzīgāki nekā citiem.
Nauda, kad tā nonākusi budžetā, tiek tērēta izglītībai, medicīnai, kārtības nodrošināšanai, kultūrai, sociāliem pabalstiem, pensijām un citu valstisku funkciju veikšanai. Tādējādi nauda atgriežas ekonomikā un kļūst par spēku, kas veicina visu citu preču palielinātu pirkšanu. No tā visa atkal nodokļi utt., kas, šādi apgrozoties, gada laikā vienu NV valsts ekonomikas apgrozījumā palielina no pusotras līdz pat desmit NV. Tas nozīmē, ka valsts, kura šādu vienu naudas vienību izdod par citās valstīs ražotu preču iegādi, pat tad, ja ir ieguvusi attiecīgo preci par pusi lētāk, patiesībā ir zaudējusi pusotru līdz desmit NV. Vai tas tiešām mums ir izdevīgi? Var teikt, ka ekonomikā īstermiņa ieguvums visbiežāk rada pamatīgus zaudējumus ilgtermiņā. Saglabāt savu vietējo ražošanu ir daudz lētāk pat tad, ja galaprodukts ir krietni dārgāks.
Latvijas imports 2006. gadā pārsniedza eksportu apmēram par trim miljardiem latu. Ja skatāmies uz šo summu multiplikatora griezumā, tad zaudējums valsts ekonomiskajam apgrozījumam kā minimums ir četrarpus miljardu latu (3×1,5), reālie zaudējumi ir lielāki. Ja pieņemam, ka apmēram trešdaļa no visa apgrozījuma nonāk valsts budžetā ar nodokļiem, tad šādi zaudēta summa latos ir vismaz pusotrs miljards latu. Tā ir gandrīz puse no vēl viena valsts budžeta. Esot efektīvai ekonomikai, kad pēc iespējas vairāk ražojam paši, un sakārtotai nodokļu sistēmai, tieši multiplikatora ietekmē cilvēku ienākumi palielinās straujāk nekā cenas, un ieguvēji ir visi. Ja arī cenas celtos, patiesā iedzīvotāju pirktspēja kļūtu vēl lielāka. Labi piemēri šajā ziņā ir tādas valstis kā Dānija, Šveice un senāk arī Zviedrija.
Treškārt, plaši tiek runāts par nerentablo ražotņu un nozaru likvidēšanu, tagad arī par cukurrūpnīcu slēgšanu. Diemžēl Latvija ir nonākusi tik tālu, ka tā vairs nevar atļauties likvidēt neko. Diemžēl valsts ne tikai nepalīdz vietējam ražotājam, bet pat traucē ar savu ekonomisko politiku. Tiek runāts, ka vajag orientēties uz augstajām tehnoloģijām, precēm ar lielu pievienoto vērtību un vēl citām pozitīvām lietām, bet vienmēr tas paliek tikai sarunu līmenī. Esošo nozaru iznīcināšanai tas netraucē. Par spīti tam, ka gandrīz jebkurā nozarē Latvijai katastrofāli trūkst savas ražošanas.
Ceturtkārt, mēs dzīvojam izkropļotā ekonomikā, kurā ārvalstu ražotājiem tiek nodrošinātas priekšrocības pār vietējiem ražotājiem. Un to panāk ne tikai ar dažādu ES normatīvo aktu un kvotu palīdzību, bet arī ar valūtas politiku, piesaistot latu kādas citas valsts valūtai. Šādu piesaisti ir iespējams nodrošināt, jo valsts nepārtraukti aizņemas naudu, pārdod savus īpašumus, savu zemi, nedaudz iegūstot no ES fondiem un milzīgi daudz ieņēmumu saņemot no tiem cilvēkiem, kuri ir devušies peļņā uz ārvalstīm. Ja visi aizbraucēji atgrieztos, tad te sāktos bezdarbs, algu kritums un valsts panīkums, jo valūtas parādi sāktu pieaugt progresīvā ātrumā, tas ir, vairākkārt. Tas ietekmē vietējo ražotāju pašatdevi (rentabilitāti), jo valsts aizņemas valūtu uz parāda, lai to atdotu tiem ārvalstniekiem, kuri šeit pārdod savas preces. Ja nebūtu šādas valsts politikas un bezjēdzīgas aizņemšanās, tad pārlieku liels imports un vietējo ražotāju iznīcināšana nebūtu iespējama. Tāda politika rada milzu parādu valstij, vienlaikus nīcinot vietējo ražošanu, kas ir vienīgais avots, no kā segt šos parādus.
Recenzējis Andris Sproģis, Dr. habil. oec.
