Latvijas Rakstnieku savienības projektā «Literārā akadēmija» iekļautas arī konsultācijas rajonu literāro apvienību dalībniekiem. Projektu finansē Latvijas Kultūrkapitāla fonds.
Latvijas Rakstnieku savienības (LRS) projektā “Literārā akadēmija” iekļautas arī konsultācijas rajonu literāro apvienību dalībniekiem. Projektu finansē Latvijas Kultūrkapitāla fonds.
Pērnā gada nogalē LRS bija saaicinājusi pārstāvjus no reģionālajām apvienībām, lai iepazīstinātu ar projektu un ieteiktu veidot rajonos literārās meistardarbnīcas. Uz aicinājumu atsaukušās desmit apvienības. Par literāro konsultantu LRS izraudzījusi dzejnieku Aivaru Eipuru. Viņš jau ticies ar Ogres rajona literātiem, svētdien, 11. martā, A. Eipurs bija Bauskā. Iepazinies ar divpadsmit autoru sacerējumiem, viņš secināja, ka neviena t. s. rīmju kalēja (sliktākajā nozīmē) viņu vidū nav un dialogs “kā dzeja top” ir iespējams.
Izvēle bijusi pareiza
Aivara Eipura literārais pseidonīms ir Eduards Aivars. Viņam iznākuši jau seši dzejoļu krājumi. Grāmatu veikalos vēl nopērkams pagaidām pēdējais – “Jauns medus”. Dzeja viņu savaldzinājusi divdesmit gadu vecumā. Par izvēlētā ceļa pareizību liecina amata brāļu atsauksmes, piemēram, Jāņa Rokpeļņa: “Eduards Aivars neapšaubāmi ir pieskaitāms mūsu spilgtākiem dzejniekiem, .. viņa dzejā nav inerces, paguruma, tā kļūst aizvien aizraujošāka un satraucošāka.” Saņemtas arī divas balvas par dzejas grāmatu “Es pagāju”. Dzejnieks strādājis vairākos preses izdevumos, pašlaik ir saistīts ar “Kultūras Forumu”. Jau trešo gadu Rakstnieku savienībā viņš konsultē tos, kuri vēlas izpausties dzejā. A. Eipurs sacīja, ka Latvijā ir maz reģionālo laikrakstu, kuros publicēti dzejoļi, un priecājās, ka “Bauskas Dzīve” ir viena no nedaudzajām.
Rakstīt nevienam nevar aizliegt
Esmu diezgan maigs kritiķis, teica konsultants, it kā mierinādams vietējos literātus, ka negrasās viņos noslāpēt daiļrades dzirksti, bet gan iekvēlināt to. A. Eipurs skaidroja diezgan ērkšķaino ceļu no pārdzīvojuma līdz dzejolim. Katram rakstītājam ļoti svarīgs ir viņš pats. Vēl ir otrs cilvēks, draugs vai paziņa, kuram parāda uzrakstīto, un draugam patīk. Bet vajadzīgs vēl kāds svešs cilvēks, konsultants, kurš pateiktu, vai autora piedzīvotā kolosālā mirkļa izjūtu pārnesums daiļdarbā ir skāris arī viņu. Viesis ieteica katram savus dzejoļus izlasīt skaļi, ieklausīties, kā tie skan, cik tajos liekvārdības. Rakstīt nevienam nevar aizliegt, tāpat kā nevar aizliegt, piemēram, makšķerēt, tikai jāzina, kādi zvejas piederumi vajadzīgi un kāda ēsma jāliek uz āķa, lai gūtu labu lomu, skaidroja konsultants.
Balss palīdz uztvert saturu
Nolasījis dažus savus dzejoļus, A. Eipurs vēlējās dzirdēt arī to cilvēku balsis, ar kuru dzejoļiem viņš bija iepazinies un kuri bija atnākuši uz tikšanos. Tie bija Gatis Zotovs, Ināra Druva, Aina Pika, Liliana Skudra, Sandra Cīrule, Andris Kopeika, Aina Medne, Olita Simaško un Matīss Saulītis. Vienīgi Gatim rakstītais un lasītais ir viens un tas pats, savukārt Matīsa rakstītā proza viņa priekšnesumā vairāk tuvinās dzejai, sacīja A. Eipurs.
Sīkāku katra autora darbu analīzi A. Eipurs sāka no beigām un nosauca tos, kuru dzejoļi viņu saistījuši vairāk – Sandra, Ināra, Olita un Gatis. Olita Bauskas literātu apvienībai savus sacerējumus bija atsūtījusi pirmoreiz un sagādājusi arī lielāko pārsteigumu. Viņas dzejoļi “auguši” reizē ar bērniem. Nevarēdami atrast nekā piemērota dažādiem skolas sarīkojumiem, viņi lūguši talkā mammas talantu. Olitas ģimenē ir pieci bērni – no 12 līdz 22 gadiem, kā pati sacīja – jau izauguši. Un viņai bija grūti atbildēt pat uz konsultanta jautājumu, kāpēc tikai tagad savus sacerējumus piedāvājusi atklātībai. Tik vien pateica: “Ar mani kaut kas ir noticis.”
Dialogs jāturpina
Pēc pirmās tikšanās “Bauskas Dzīves” redakcijā bija jāsecina, ka lietderīgāk būtu konsultantam sarunāties ar katru autoru atsevišķi, jo katrs cilvēks ir citādāks un tas manāms arī dzejā. A. Eipurs šoreiz bija saskatījis simpātiski deklaratīvus, šķelmīgus, rūgtuma pilnus un gaišuma piesātinātus dzejoļus, arī daudz atradumu un neprasmi tos izturēt līdz galam. Vārdi mūsu rīcībā ir visi, tikai svarīgi, kā mēs tos saliekam un kā tie iedarbojas uz lasītāju, atgādināja A. Eipurs. Padoms ļoti vienkāršs: lai tavas izjūtas, tavs notikums, pārdzīvojums skartu arī lasītāju.
Šāda profesionāla saruna ar rajona literātiem un Rakstnieku savienības interese piedzīvota pirmoreiz apvienības 45 gados. Dalībnieku pēcnoskaņojums bija cerīgs – dialogs jāturpina.
