Pašlaik izskan ļoti daudz informācijas par nebūšanām valstī, Saeimā, un tas aizēno visu citu.
Pašlaik izskan ļoti daudz informācijas par nebūšanām valstī, Saeimā, un tas aizēno visu citu. Oligarhi, sasteigti likumu labojumi, inflācija aizņem ļaužu prātu. Šīs problēmas mēs, vienkāršie cilvēki, neatrisināsim.
Mani satrauc pavisam kas cits. Lasu avīzēs, dzirdu vecākus runājam, ka tagad skolās bērni nedrīkstot pat tāfeli slaucīt. Viņu darbs – tikai mācīties. Cilvēki mīļie, kurp mēs ejam? Uz cietumu paplašināšanu, uz jaunu specskolu atvēršanu nepilngadīgajiem? Es mācījos internātskolā vēl tajos laikos, kad daudz ko aizliedza. Reizēm vajadzēja padomāt, ko dari, bet saku paldies skolai, ka tur mācīja apkopt sevi, guļamtelpas un klasi, rūpēties par apkārtni. Nezinu nevienu, kas būtu bijis no darba pārslogots un nespējīgs tādēļ mācīties. Tam būtu jābūt kā likumam – savu klasi, koridoru, apkārtni sakārtot tikai pašiem skolēniem.
Mums bija palīgsaimniecība. Vecāko klašu meitenes cēlās agrāk no rītiem, gāja slaukt govis, jo brokastīs kafijai vajadzēja pienu. Jaunāko klašu audzēkņi kopa trušus. Pavasaros un vasarās darba praksēs bija jāravē, jālaista siltumnīcas. Kamēr netika izmantota kartupeļu mizošanas mašīna, katra klase, ar trešo sākot līdz sestajai, mizoja kartupeļus 400 skolēniem, lai visiem pusdienās pietiktu tupeņu. Sestdienās savās klasēs tīrījām logus, slaucījām putekļus, mazgājām grīdu. Apkopēju ziņā palika trīs gari koridori, aktu un sporta zāle, kā arī guļamtelpas, kas bija paredzētas 1. – 4. klašu bērniem.
Bija arī brīvais laiks, ko varējām izmantot pēc savas patikas. Manuprāt, nav pareizi mācības norobežot no darba. Ko bērni dara, piemēram, brīvajās stundās, kad kāds skolotājs ir saslimis? Gadās tā, ka nav, kas aizstāj. Kāpēc skolās neveido galdniecības brigādi, kas salabotu pašu sabojātās mēbeles? Kāpēc jātur īpaši darbinieki, jāmaksā alga par to, ko var izdarīt paši? Būtu daudz citādāka attieksme pret lietām, un daudzi, iespējams, atrastu dzīves aicinājumu.
Bērniem gluži vienkārši nav, kur likt pāri plūstošo enerģiju. Tādēļ, ka nav, ko darīt, redzam sekas – salauztus solus, nogāztas ceļa zīmes, aprakstītas sienas. Aplami, manuprāt, ir nosacījumi, kas ierobežo nodarbinātību. Izglītības pārvaldei tomēr vajadzētu padomāt un iesniegt savus priekšlikumus Izglītības un zinātnes ministrijai. Nav mūsu bērni un mazbērni gļetas pankūkas, mēs paši viņus par tādiem pataisām. Visu cieņu tiem vecākiem, kas atbalsta bērnu nodarbinātību.
Ar cieņu – S. BEITIŅA, vecmāmiņa Vecsaulē
