Cik pierasts gan šķiet katras paaudzes teiciens: «Kad mēs augām, tad gan tā negāja…» Daļa patiesības šajā tik pierastajā frāzē ir. Nedēļas laikā sastapos ar vairākām situācijām, kas raksturo mūsdienu jaunatni.
Cik pierasts gan šķiet katras paaudzes teiciens: “Kad mēs augām, tad gan tā negāja…” Daļa patiesības šajā tik pierastajā frāzē ir. Nedēļas laikā sastapos ar vairākām situācijām, kas raksturo mūsdienu jaunatni.
Pirmā dzīves aina lūkota tepat, Bauskas lielveikalā “Rimi”. Sestdienas pusdienlaiks, pie visām kasēm rindas kā agrāk padomju laikos, kad stāvēts bodītē pēc desām. Noskatos, kā vairāki pusaudži cenšas izšmaukt bez ilgas stāvēšanas, nekaunīgi aizlienot priekšā kādai sirmai māmuliņai. Viņa zēniem aizrāda, ka labais tonis nosaka – visiem bez izņēmuma jāstāv rindā. Puišeļi atbildē sirmgalvei nober vairākas spārnotas rupeklības un neaizmirst palūgt aizvērt muti. Apvainotā pircēja skaļi sauc kasierei, lai viņa puišus neapkalpo, bet zēneļi naski atcērt – kāda gan šai daļa, apkalpošot vienalga, jo peļņa vajadzīga. Apkārtējie pircēji arī nedaudz saausās, bet neviens strīdā neiejaucas. Lai kā sirmgalve lūdz kasierei apkalpot zēnus rindas kārtībā, puišu čipsu pakas un dzērienu kārbas rāmi izslīd caur kasi, un pirkums veiksmīgi ir rokā. Liekot maisiņā produktus, zēni vēl pagūst izmēdīt večiņu, lai turpmāk tik daudz muti nevirina. Kāds vīrs, kas arī klausījies visā ambrāžā, vien gari novelk – tāda aug mūsu nākotne…
Saule šonedēļ mūs lutina ar siltām un jaukām dienām. Pavasara atnākšana arī jauno paaudzi vilina ārpus telpām. Nevienu vien pusaudžu bariņu var manīt pilsētas ielās. Vakar viens tāds nepaslīdēja nepamanīts Pionieru ielā, vairāk gan uz upmalas pusi. Lieki atgādināt, ka tā nav nomale, tomēr diez vai tas šim bariņam bija kāds noteicošais fakts. No “plastmasenes” iedzerts kāds grādīgā malks, un drosme tik liela, ka gaišā dienas laikā turpat, ielas malā, izvilkta vīrišķā mantība un urīnpūšļa saturs tiek tēmēts uz grāvi bez liekas kautrības. Savukārt Kurzemē pusaudzes pazemojušas savu līdzaudzi, tai nogriežot matus un piekaujot.
Šoreiz ieskicēju tikai nedaudzas grimases mūsu jaunatnes vaigā. Cilvēki, kam ikdienā ir tieša saskare ar jauniešiem, apgalvo, ka tagad viņi ir daudz nekulturālāki nekā pirms gadiem desmit. Mēdz teikt, ka mainās laiki un tiem līdzi arī tikumi, tomēr nekādā gadījumā nedrīkst nekulturālību uzskatīt par normu.
Nav šaubu – daļa atbildības par jauno paaudzi jāuzņemas vecākiem, kas nav pratuši vai arī kuriem nav atlicis laika veltīt uzmanību tādai “sīkai vienībai” kā uzvedības kultūra. Ja mazajā cilvēkā netiek ielikts pamats, uz kura varētu attīstīties kā uzvedības kultūra, tā arī kultūras prasības, tad agrāk vai vēlāk viņš kļūst par jauniešu subkultūras piekritēju, kam nav savas uzvedības kontroles un mēra izjūtas. Arī viens no katra skolotāja pamatuzdevumiem ir “iesēt” jaunietī dīgtspējīgu kultūras sēklu. Taču arī pedagogs nav burvis, un patlaban laikam labprātāk dosies kaut kur citur peļņā nekā audzinās nākamo paaudzi.
Nevar apšaubīt faktu, ka šodienas jaunieši ir mūsu nākotne, kas jau rīt veidos valsti. Atliek vien secināt – mūsu nākotne nebūs rozēm kaisīta.
