Mazā un skaistā trīs upju pilsēta Bauska ir pārvērtusies līdzīgi kā tās māsas Vācijā un Austrijā vai kādā citā Rietumeiropas valstī.
Mazā un skaistā trīs upju pilsēta Bauska ir pārvērtusies līdzīgi kā tās māsas Vācijā un Austrijā vai kādā citā Rietumeiropas valstī. Vecajā kvartālā izremontētas un atjaunotas koka ēkas, Mēmeles krasts vairs nesmird un nav kārkliem aizaudzis, pilsētnieki atpūšas mājīgi ierīkotās peldvietās. Bedrainās un smilšainās ielas klāj pilsētas senajai daļai tik iederīgais bruģis, zaļi un ziedoši stādījumi rotā pagalmus vai brīvo teritoriju, kurā nojauktas vecās ēkas.
Rātslaukumā un Kalna ielā valda neparasts klusums, jo šeit viss iekārtots gājējiem. Smagais transports un daudz citu braucamo aiztrauc pa apvedceļu, ļaujot vecajai, sakoptajai pilsētiņai dzīvot tās otru atjaunoto mūžu. Šis stāsts izklausās neticams, kaut gan par pilsētas apvedceļu tika runāts jau pagājušā gadsimta otrajā pusē. Lai neturpinātu maldināt lasītāju, atzīšos – vīzijas ir domās sarosījušās, jūtot joku dienas – 1. aprīļa – tuvumu. Tad ļaudis labsirdīgi mānās un cits citam cenšas iedot “aprill, aprill”.
Turpināšu ar vēlamas īstenības stāstu, pārceļoties no Bauskas uz lauku pagastiem… Beidzot ir tapusi Zemgales josta, asfaltēts ceļš, kas savieno Kurzemi un Daugavas otru krastu, atvieglojot kustību pa satiksmes artērijām, kas pārslogotas. Kurzemnieki brauc uz Eleju, pēc tam uz Bausku, Vecsauli, Bārbeli, Valli, Jaunjelgavu, un, lūk, jau arī Daugava klāt. Ne tikai pieminētais ceļa gabals ir klāts ar asfaltu, tāds pats saista rajona centru ar Vecumniekiem. Tas viss nav sapņojums vien. Jau iepriekš pieminētā pagājušajā gadsimta plānos iezīmējās vairākas asfaltētas ceļu līnijas. Apstiprinājums tam ir saglabājies un redzams, braucot līdz Ozolainei un Dāviņiem. Un atkal jāteic “aprill, aprill”, jo tuvākajā nākotnē nekas no kādreiz iezīmētā nav reāli pamanāms.
Blakus Mežotnes internātvidusskolas ēkai ir no jauna pacēlusies Garozas muiža tās senatnīgajā veidolā. Jaunsaules pamatskolas nodegušais korpuss iekonservēts, lai nesabruktu un nebojātu tik jauko Mēmeles krasta ainavu. Īslīces pagasta Vārpā un Komunārā kādreizējās kultūras iestādes vairs nav pakļautas iznīcībai, bet ir kaut kas darīts, lai šie vraki nebiedētu iebraucējus un neradītu disonansi ar apkārtējo sakopto vidi. Šādu ceļojumu varētu turpināt pa it visiem Bauskas rajona pagastiem un atrast jo daudz kontrastu. Bieži vien līdzās skatāmas lauku sētas, kur viena ir kā postaža, otrā – viss sakopts, zaļo, zied un priecē. Reiz visās tajās “..dārziņš būs, kur ziedēs tik rozes un nesāpēs sirds”. Bet ieklausos, un kāds klusi čukst “aprill, aprill”.
