Izlasīju 19. marta laikrakstā «Bauskas Dzīve» Ingas Muižnieces publikāciju «Privātā dzīve kā uz delnas».
Izlasīju 19. marta laikrakstā “Bauskas Dzīve” Ingas Muižnieces publikāciju “Privātā dzīve kā uz delnas”. Tajā rakstīts par “absurda teātri” ar tiesāšanu par vārda brīvību, vērstu pret baušķenieci Inesi, kurai, upes krastā sauļojoties, pārbrauca nevērīgs autovadītājs. Viņš Inesei pārmet viedokļa publisku paušanu un pieprasa kompensāciju – 35 tūkstošus latu.
Gribu atgādināt, ka Latvija ir vienīgā ES valsts, kur kopš padomju laikiem Krimināllikumā (KL) saglabāts pants par goda un cieņas aizskaršanu presē. Līdzīga likumdošanas norma saglabāta Baltkrievijā un Krievijā. Citās valstīs tiesāšanās par cieņas aizskārumiem notiek tikai civilprocesuālā kārtā.
Esmu nonācis līdzīgā situācijā. Avīze “Izglītība. Kultūra” pirms diviem gadiem publicēja atklāto vēstuli Sociālo tehnoloģiju augstskolas rektoram Jurim Zaķim par nelikumībām šajā mācību iestādē. Augstskolas īpašniecei likās viņas cieņu aizskaroši tas, ka atklātībā ir nonākuši Ekonomikas policijas konstatētie fakti par 18 jurista diplomu izsniegšanu bez valsts pārbaudījumu kārtošanas, uz fiktīvu protokolu pamata.
Divas prāvas civilprocesā pret mani viņa zaudēja, bet tagad jau vairāk nekā gadu tieku vajāts pēc KL 158. panta – par uzdrošināšanos nodot publikācijai minēto atklāto vēstuli J. Zaķim. Esmu nopietni nolēmis pretoties šai valsts politikai, kas ir vērsta uz vārda un preses brīvības apspiešanu un ļauj izvērsties afēristiem.
Gribu informēt, ka pašlaik tiek dibināta biedrība “Par godīgumu tiesu sistēmā”, kuras mērķis ir cīnīties pret ļaunprātību (citādāk to nenosauksi), sākot kriminālvajāšanas pret afērās cietušajiem. Ir jāpanāk, lai absurdais pants no likuma tiek svītrots. Vēlētos baušķenieci Inesi uzaicināt biedrībā.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir noteikusi pārmetumu griestus – pat cilvilprocesa kārtībā nav tiesājamas personas par kritiku, kas izteikta publiskām personām (deputātiem, pašvaldības vadītājiem utt. – Latvijā tas būtu reāli visiem, kuri aizpilda VID iesniedzamo amatpersonas deklarāciju, tātad arī tiesnešiem), kā arī par izdarītiem noziegumiem.
Jāuzsver arī tas, ka par
civilprocesu ir jāmaksā valsts nodeva, bet par kriminālprocesu nekas – viss notiek uz nodokļu maksātāju rēķina. Turklāt Civilprocesa likuma 74. pants uzliek pienākumu pusēm savas tiesības izmantot godprātīgi, Kriminālprocesa likums tādus pienākumus sūdzētājam neparedz.
Šo KL 158. pantu ļaunprātīgi un plaši izmanto, lai izrēķinātos ar preses un vārda brīvību un piedzītu milzu summas no nevainīgām personām. Turklāt goda aizskaršana var būt arī ar patiesām ziņām, tātad krimināli vajā arī par patiesu ziņu publicēšanu, ja vien uzrodas kāds ar apgalvojumu, ka ar to viņa gods ir aizskarts. Izlasiet uzmanīgi pantu – “par godu aizskarošām vai neslavu ceļošām ziņām”… Ja būtu vārds “un”, tad jēga būtu citādāka, līdzīgi kā 157. pantā. Tagad viens vārdiņš “vai” paver ceļu neierobežotai patvaļai un žurnālistu vajāšanai.
Vecais Kriminālprocesa
kodekss paredzēja mehānismu, kas aizsargāja pret ļaunprātībām, jaunajā likumā (KPL) tāda nav, cilvēktiesību pārkāpumi tiesās, vēršot kriminālvajāšanu pret vārda un preses brīvību, masveidā sākās līdz ar jaunā Kriminālprocesa likuma spēkā stāšanos 2005. gada 1. oktobrī. Šajā likumā sadaļa par privātās apsūdzības lietām ir galīgs murgs, bet likuma autori man teica, ka tieši tā arī viss ir bijis iecerēts un pilnīgi nekas mainīts netiks. Piebilstam, ka jaunā Kriminālprocesa likuma pieņemšanas mērķis esot bijis pastiprināt cilvēktiesību ievērošanu.
Tas, kas noticis ar baušķenieci Inesi, vērtējams kā totāls murgs, absurds un tiesneša klaja necieņa pret cilvēktiesībām, Satversmi un Kriminālprocesa likumu. KPL aizliedz uzlikt nepamatotus kriminālprocesuālus pienākumus, bet tiesnese tieši to dara, uzliekot Šilterei pazemojumus un liekot vēlreiz psiholoģiski pārdzīvot visas šausmas. Normāls un saprātīgs tiesnesis būtu atteicis sākt kriminālprocesu.
Līdzīgs murgs no tiesneša puses tika pieļauts Jēkabpilī, kur avīzes korespondenti kriminālkārtā notiesāja par to, ka avīzē kāds pārcentīgs policists bija salīdzināts ar Robinu Hudu. Apgabaltiesa gan vēlāk attaisnoja šo žurnālisti.
Rīgas apgabaltiesa savukārt šajā ziemā tiesāja bijušo laikraksta “Vakara Ziņas” redaktoru Edmundu Imšu par rakstiem, kas par kādu personu (starp citu, Bauskas pusē labi pazīstamu Jāni Štokni-Kalnu) publicēti pirms četriem gadiem. Sods E. Imšam – piespiedu darbs 160 stundu un Ls 2000 soda nauda. Nav pat nozīmīgi, kas toreiz tika publicēts, svarīgi ir tas, ka rajona tiesa bija Imšu attaisnojusi un sen ir iestājies noilgums.
Šie klaji brutālie preses un vārda brīvības pārkāpumi, kas notiek mūsu valsts tiesās, ir pamats, lai par Latviju iesniegtu sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesā un Eiropas Komisijā. To mēs arī gatavojamies darīt.
Laikraksts varētu uzdot jautājumu tiesas priekšsēdētājai Ivetai Andžānei, cik nodokļu maksātājiem ir izmaksājis šis bezjēdzīgais kriminālprocess. Vai ir pieņemami, ka smagi cietušai sievietei tiek piemērots apsūdzētās statuss, kas ir būtisks cilvēka personiskās brīvības ierobežojums?
Ar cieņu –
I. REDISONS, jurists
