Interesantas pārdomas raisījis «Bauskas Dzīves» pielikumā «Pavasaris» (23. marts) publicētais raksts par piecdesmitgadnieci Evelīnu.
Interesantas pārdomas raisījis “Bauskas Dzīves” pielikumā “Pavasaris” (23. marts) publicētais raksts par piecdesmitgadnieci Evelīnu. Viņa interneta iepazīšanās portālā sākusi meklēt draugus.
Tādas omītes
Evelīna ir precējusies, divu pieaugušu dēlu māte un arī vecmāmiņa. Vai tās ir izvirtušas pusmūža kundzītes fantāzijas? Kā vīrs to pieļauj? Dažādi spriež lasītāji.
“Līdzīgi Evelīnai tagad rīkojas daudzas sievietes, arī viņas gados. Citādi jau tie portāli nevarētu eksistēt, jo gluži bez maksas iepazīšanās nav. Tas, ka viņa, precēta būdama, pamēģinājusi iepazīties ar citiem vīriešiem, liecina, ka tik laimīga šī laulība nemaz nav, kā cenšas apgalvot raksta autore.
Tātad attiecībās kaut kā trūkst un Evelīna to meklē ārpus mājas dzīves. Tā pati pusmūža krīze, ko daudzi vīrieši risina radikālāk, šķiroties no sievas un precot jaunas meitenes. Neticu, ka vīrs to var nejust, ka dzīvesbiedrei ir citas aizraušanās. Labi, ticēsim, ka Evelīna ne ar vienu citu nav pārgulējusi, tad jādomā, ka viņas sastaptie vīrieši nav pratuši izmantot iespēju.”
“Tādas kā šī omīte Evelīna, vai kā viņu tur sauc, nekam citam nav lietojamas kā tikai sarunām. Seksam normāls vīrietis meklēs jaunāku miesu, un tādu iespēju ir bezgala daudz. Evelīna ir tante, un šī viņas meklēšanās ir smieklīga, pēdējā iespēja, pirms visas dziņas viņā apklust.”
Atgūt prieku
“Līdzīgi Evelīnai rīkojos arī es, kad piecus gadus pēc šķiršanās sapratu, ka esmu ļoti noilgojusies pēc cilvēka līdzās. Kad šķīros, man bija 46 gadi, tagad 51. Pirms diviem gadiem meita mani pieteica žurnāla “Ieva” pārvērtībām, tas bija brīnumaini. Ieraugot fotosesijā profesionāli veiktos uzņēmumus, sapratu, ka izskatos labāk, nekā pati sevi vērtēju.
Vajadzēja diezgan lielu uzdrošināšanos, lai mēģinātu iepazīties internetā. Taču man, tāpat kā Evelīnai, nav bijis nepatīkamu piedzīvojumu. Turklāt caur šo portālu mani atrada kāds sirsnīgs jaunības draugs, kurš kļuvis par atraitni un nevarēja pierast pie vientulības. Laikam pats liktenis bija lēmis, ka mums jāsatiekas.
Pagaidām vēl nedzīvojam kopā, jo man ir dzīvoklis Bauskā, viņam māja – Madonas rajonā, dažādas citas mantiskas saistības, pieauguši bērni. Taču daudz laika pavadām kopā, jāatzīst, ka esam laimīgi. Tāpēc saku sava vecuma vientuļām sievietēm – ja gribas, izmantojiet iespēju! Par to nav jākaunas.”
Būt pārliecinātai
“Pilnīgi saprotu Evelīnu. 30 gadu laulībā, viss tik ierasts un pierasts, jubilejās vieni un tie paši cilvēki – radi un draugi apkārt. Kāpēc lai viņa negribētu pārmaiņas? Vai tiešām jāļauj sev noputēt kā tādam suvenīram uz plaukta? Galvenais, lai sieviete ir pārliecināta, kas viņai ir svarīgāks – ģimene vai aizraušanās ārpus tās. Kurš ir teicis, ka nevar būt draugi arī vīrieši? Turklāt varbūt kāds varētu atklāt, kur vīrieši un sievietes 50 gadu vecumā lai iepazīstas, satiekas, ierauga cits citu? Vai tas ir kāds kauns?”
“Vispārējai izlaidībai trūkst robežu. Nekā svēta vairs nav. Viens ar otru, cits ar citu. Pārgulēt ir tik vienkārši. Jūtām vairs nav nozīmes. Pasaules gals ir tuvu.” Tādas ir dažu lasītāju atsauksmes.
Novilkt robežu
Savu viedokli pauž psiholoģe Andra Katkeviča: “Cik esmu priecīgs, ar dzīvi apmierināts – tā ir mana atbildība, tikai cilvēks pats sev jūtu dzīvē var sagādāt to, kas viņam dzīvē nepieciešams laimei.
Evelīna gluži nejauši atklājusi veidu, kā savu dzīvi padarīt krāsaināku. Tā ir viņas izvēle, un acīmredzot šoziem tas bija nepieciešams. Jauki, ka Evelīna atklājusi fantastiskas atziņas par sevi – ka viņa ir skaista, iekārojama un interesanta sieviete un ka dzīve pēc 50 gadiem patiešām nebeidzas.
Droši vien viss varētu izvērsties gluži citādi, ja Evelīna nebūtu spējusi novilkt robežu aiz šī Austrumu tirgus durvīm un atgriezties mājās pavisam. Gadīties var visādi. Krāšņas lietas apžilbina, patīkami, jauni iespaidi vienmēr liekas krāsaināki, spēcīgāki un līdz ar to, iespējams, patīkamāki. Evelīna pamēģināja, sagādāja sev prieku un atgriezās pie tā, kam ir milzīga vērtība viņas dzīvē. Tam ir liela nozīme, ar kādu motivāciju (mērķi) cilvēki piesaka sevi iepazīšanās portālos un cik skaidru prātu spēj saglabāt. Internets ir vieta, kur realitāte var sajukt ar sapņiem. Taču var arī nesajukt.”
Pakacināt vīru
Psiholoģe Inga Grīnberga spriež: “Man situācija izskatās tā, ka, aizvainota par vīra rīcību vai nevērību, precētā kundze izvēlas dot zaļo gaismu atriebīgai rīcībai: ja tu man tā – es tev atdarīšu: sameklēšu citu, pārtraukšu intīmās attiecības, nerunāšu un līdzīgi.
Atbalstāmi ir Evelīnas secinājumi, piemēram, ka iepazīšanās portāli ir kā tirgus, pat miesas tirgus, tomēr labāk nezaudēt pārbaudītās vērtības, ikdienu un ierasto vīru. Ja, gadiem ejot, rodas vēlme laiku vadīt sarunās ar kādu citu ārpus ģimenes, nav aizliegts dibināt jaunas pazīšanās. Evelīnai pašai sev jāvaicā, ko viņa grib – pakacināt vīru, izbaudīt aizliegto augli vai vēl ko citu. ”
***
Ģimenes psihoterapeite Aina Poiša žurnālam “Ieva” saka:
“Flirts patīk visām sievietēm, kuras iedvesmo rotaļa – kuras ir gatavas ik brīdi saņemt uzmanību un kļūt mazliet nenopietnas. Flirtu var salīdzināt ar šampanieti glāzē. Tu pat vari to nemalkot, bet prieks skatīties, kā burbulīši glāzē lēkā. Tas tikai nozīmē, ka tu esi dzīva un jauneklīga un tev patīk meitenīgais satraukums, kad kāds vīrietis pietuvojas tavai emocionālajai telpai un jautā: vai tu atvērsi vēdlodziņu un ļausi ienākt?
Vissliktākais scenārijs – ja sieviete, būdama izmisusi, nekontrolē savas emocijas un iekrīt klēpī kādam banālam flirtam, kuru pēc tam nožēlo. Taču citādi flirtā nav nekā slikta un nosodāma.
