Tālo Austrumu karaļvalsts. Siāma tās agrākais nosaukums, kas tulkojumā nozīmē ‘skaistā, burvīgā’.
Tālo Austrumu karaļvalsts. Siāma tās agrākais nosaukums, kas tulkojumā nozīmē ‘skaistā, burvīgā’.
Vasara augu gadu
Orhidejas un lotosa ziedi, palmas, kokosrieksti, ananasi, papaijas, guavas, smakojošais durians, kā arī daudzi citi mazpazīstami augļi, augi un koki. Mūžīgā tropu vasara visu cauru gadu. Neaizmirstams saules lēkts un riets. Mazi, smaidīgi ļautiņi. Taiboksings, gaiļu cīņas, transvestītu šovi, nelegālas izpriecas. Ziloņu, krokodilu, čūsku, mērkaķu šovi. Grezni budistu tempļi, milzīgi debesskrāpji, kartona un bambusu būdiņas un mežonīga daba. Gluži cita kultūra, citi uzskati un problēmas. Rietumi Austrumus nekad nesapratīs, bet tas tad arī ir eksotikas garants, par Taizemi rakstīts kādā tūrisma aģentūras ceļvedī.
Lai pagarinātu vasaru, ne viens vien mūszemes bāleliņš dodas uz šo smaidu zemi. To liek izvēlēties gan siltais klimats un viesmīlīgie cilvēki, gan pati daba un arī pieņemamās cenas. Tikai divpadsmit stundu lidojums no Rīgas caur Amsterdamu, un “Savatdī khrap” – ‘esi sveicināta, Taizeme’! Esam četru cilvēku grupiņa no Latvijas, kas 4. marta rītā izsoļo no Bangkokas lidostas. Mūs sagaida ne vien smacīgais un karstais lielpilsētas gaiss, bet arī smaidīgā Taī, kas būs mūsu pavadone visu nedēļu. Kontrastu pilnajā debesskrāpju un tempļu metropolē Bangkokā mēs pavadām tikai divas dienas, bet pēc tam dodamies uz Taizemes ziemeļiem.
Ceļš uz ziemeļiem
Priekšā stāvošais attālums – vairāk nekā 900 km, pārvietosimies ar vilcienu – nakts ekspresi. Taī mums paziņo, ka brauciens būs 12 stundu ilgs, arī piekodina, ka Taizemē vilcieniem ierasts kavēties.
No rīta ekspresis ir ieripojis Taizemes ziemeļu galvaspilsētā Čiangmai un mūs sagaida ne vien dzestrāks gaiss, bet ir izveidojies arī smogs no daudziem mežu ugunsgrēkiem, kas jau vairākas nedēļas plosās valsts ziemeļos. Visur ož pēc dūmiem, sauli nevar saskatīt, vietējie seju aizseguši ar maskām, lai glābtos no piesārņojuma. Taču mūsu ceļojums turpinās. Vakarpusē ir tikšanās ar džungļu puisi Ananu, kurš būs mūsu pavadonis biezajā mežā. Viņš smalki izklāsta nākamo trīsdienu maršrutu pa džungļiem, kā arī sniedz sarakstu ar līdzņemamām lietām. To vidū ir gan garās drēbes un ēdamais, gan pretinsektu līdzeklis un kabatas baterija, gan zāles un arī mazliet naudas.
Treniņam – pārgājiens
Datumi, dienas ir sajukušas, ar Latvijas laiku ir piecu stundu starpība, kad mājinieki vēl saldi dus, mūsu grupai sākas ceļš uz džungļiem. Sākumā vēl braucam ar smalku džipu, kas uzvizina augstu kalnā, un pirmā pieturvieta ir geizeru un ūdenskritumu apskate. Pēc tam vēl pagūstam izmērcēties termālajos ūdeņos un nedaudz ievilkt elpu pirms došanās mežonīgajā dabā. Saule jau sāk cepināt, taču vienalga šeit ir vairāk, ko elpot, nekā Bangkokā, kur pat naktī termometra stabiņš nenokrīt zemāk par 30 grādu atzīmi.
Esam uz taciņas, pa kuru līdz vakarpusei jānonāk Karenu ciematā. Ceļš ved kalnup, ik pēc pusstundas piestājam nedaudz ievilkt elpu. Pakavējamies arī pie savdabīgiem augiem, pitonu alām, mērkaķu sagāztām banānu palmām, milzīgiem termītu pūžņiem. Pēc vairāk nekā trīs stundu gājiena nonākam galamērķī un Anans paziņo, ka tas bijis tikai pirmais pārbaudījums. Ir seši vakarā, ēdienreizes ir Taī un Anana pārziņā. Iepazīstamies ar savu naktsmītni – bambusu būdu uz mietiem –, gulēšana uz matrača, kas ir tik ciets kā zeme, segas pieputējušas. Lai pasargātu sevi no moskītiem, jāizkar apkārt speciāls tīkls. Esam pietuvināti dabai un pirmatnējai kultūrai. Dušas vietā muca ar vēsu ūdeni. Vakariņās – skudru olas
Vakariņās galdā mums tiek celta buljona zupa ar citronzāli, bambusa dzinumiem, garšzālēm, sēnēm un skudrām, kā arī viens no tajiešu nacionālajiem ēdieniem “Pat Tai”, kas ir garas rīsu nūdeles, saceptas ar olu, dārzeņiem, vistu, pārkaisītas ar sasmalcinātiem zemesriekstiem un čili, kā arī pašai Taī ir improvizācija karenu gaumē – rīsi ar vistu un skudru olām. Skudru olas pēc izskata gana nebaudāmas, baltas, piepūtušās, bet garšas ziņā līdzinās sēnēm. Austrumos baudītas ne tikai tās, arī milzu tārpi, tarakāni, vardes, čūskas un daudz kas cits latvieša vēderam diezgan grūti pieņemams. Saldajā, protams, tiek pasniegti ananasi, kurus nevar salīdzināt ar mūsu lielveikalos nopērkamiem.
Rīts. Anans brīdina, ka šoreiz apstāsimies ik pēc 45 minūtēm un pauze ilgs aptuveni 15 minūtes. No rīta iet ir vieglāk, jo gaiss vēl nav karsts, bet kāpšana kalnā ir arī smaga. Pirmā pauze ir vairāk nekā kilometra augstumā, parasti paveroties debešķīga ainava, taču šoreiz viss dūmakā ietīts, jo daudzviet turpina degt meži. Anans vien noteic, ka paši cilvēki ir lielākie dedzinātāji. Tādējādi kalnu ciemu ļautiņi tiekot pie platībām, kuras izmanto rīsu laukiem, bet nomaļākās atvēl opija plantācijām.
Ziloņa mugurā
Visbeidzot esam nonākuši pie ziloņu apmetnes un kalnu upes, kurā varot atveldzēties, taču ūdens ir tik auksts, ka no mutes un kājām sviedrus var apslacīt tikai nedaudz. Kamēr mums tiek sagatavoti ziloņi, ieturam maltīti. Pēc tam ir divu stundu pārgājiens ziloņa mugurā. Mums tiek pagādāta ziloņu ģimenīte ar mazuli. Sēdēšana notiek speciāli piestiprinātos krēslos dzīvnieka mugurā, bet sīciņš tajietis novietojas uz ziloņa galvas, un mūsu ceļš līgani turpinās. Lielais dzīvnieks pa ceļam pamanās ne tikai ieņemt snuķī ūdeni un aplaistīt muguru, uz kuras novietojušies tūristi, bet arī aplaimot ar vairākām smilšu dušām. Iešana pārsvarā notiek pa upes gultni, no ziloņa muguras tiekam nolaisti, kad dzīvnieks vairs nevar turpināt ceļu. Sīkais vīrelis mums ar roku norāda, ka jāiet taisni. Turpinām ceļu bez pavadoņiem un nonākam ciemā, kurā ir mūsu nākamā apmešanās vieta.
Vakariņās kārtējais tajiešu ēdiens, no kura vēders jau sācis uzvesties dīvaini. Taī mūs izklaidē ar stāstiem par taizemiešu kultūru un tradīcijām.
Līdz potītēm ūdenī
Pēc brokastīm sākas brauciens ar bambusu plostu. Sākumā Anans komandē – visiem nostāties uz braucamā. Nostājamies, bet tas grimst ūdenī, Anans teic, ka svars par lielu, tāpēc jāpieliekot klāt daži bambusi. Mantas saliktas plēves maisos un ievietotas atpakaļ mugursomās, bet savukārt tās uz kokiem pakarinātas plosta priekšējā daļā. Visi ieņemam stāvus pozīciju, kājas līdz potītēm aukstajā kalnu upes ūdenī, lēnām sākam braucienu pa upi. Ananam un mūsu vīriem airu vietā garas bambusu kārtis. Kad priekšā krāces, tajietis dod norādījumu, kā vīriem darboties. Ananam un Taī iemācām latviski – “ar labo, ar kreiso”, un nākamajās reizēs viņi komandas dod latviešu valodā.
Dažas krāces ir gana negantas, un pavadoņi norāda uz izjukušajiem plostiem, kas palikuši no negadījuma iepriekšējā dienā. Stāvus uz plosta pavadām vairāk nekā trīs stundas, pa ceļam esam vērojuši gar upes malām izvietojušos necaurredzamos biezokņus, kurus caurvij daudzos mezglos saritinājušās liānas, kaut kur skan mērkaķu balsis, Anans biedē ar čūskām ūdenī, bet Taī norāda uz vietējo zvejnieku apmetnēm, kas upē meklē zivju un garneļu lomu.
Kad esam nonākuši mūsu galamērķī, tur bez mūsu šoferīša ar neaprakstāmu smaidu sveicina šīs apdzīvotās vietas vecās, melnzobainās opija pīpmanīšas. Viņas piedāvā iegādāties suvenīrus, tikai simts batu (apmēram Ls 1,50) par kaķeni, taču var kaulēties. Ja izrādi interesi, pārdevējas pielīp kā dadži un neatstājas, kamēr neesi kaut ko iegādājies. Neaizmirstami.
***
fakti
– Taizeme ir viena no eksotiskākajām un populārākajām valstīm dienvidaustrumu Āzijā. Tās galvaspilsēta – Bangkoka.
– Iedzīvotāju skaits – aptuveni 63 miljoni.
– Platība – 513 115 km².
– Valodas – taju, ķīniešu, malajiešu.
– Reliģija – budisti 94%, musulmaņi 4%.
