Ceraukstes pagasta tautas nama vadītāja Inita Gilberte 16 darba gados ir pārliecinājusies – amatierkopām jāveidojas un jādarbojas pēc to dalībnieku gribas.
Ceraukstes pagasta tautas nama vadītāja Inita Gilberte 16 darba gados ir pārliecinājusies – amatierkopām jāveidojas un jādarbojas pēc to dalībnieku gribas. Nav nekā cita pārliecinošāka, kas saturētu kopā ļaudis ar līdzīgām domām un radošu izpausmi.
Teatrāļi paši piesakās
Sacītajam ir pavisam svaigs piemērs. Inita stāsta: “Gatavojoties braucienam uz “ēdamo pagastu” saietu, priekšnesumā bija jāsagatavo izrādes “Skroderdienas Silmačos” fragments. Nācās atrast aktierus, lai varētu piedalīties šajā pasākumā. Tad nu ar uguni meklēju un pierunāju. Kad Tukuma rajona Tumes pagastā rīkotie svētki bija aiz muguras, teatrāļu grupiņa jau jutās “saodusies”. Vladimirs Manavickis bieži, mani satiekot, noprasīja: “Kad atkal spēlēsim?” Šī uzruna pamudināja un lika strādāt.” Jāņa Jurkāna lugas “Vistas” iestudējums top pamazītēm, un tas nav viegli, atzīst izrādes režisore. Ceraukstieši braukuši uz Bārbeli, lai mācītos, jo šajā pagastā “Vistas” jau ir iespēlētas un bārbelieši piedalījušies rajona skatē.
Inita atrod trāpīgu raksturojumu visiem aktieriem. Māsas Ārija Kazena un Ligita Ūbele no mammas Austras Fedorovičas mantojušas “teātra nervu”, jo viņai bijušas dažādas lomas pagājušā gadsimta 50. un 60. gados. Ligita atzīst, ka patīkot aizraut citus. Esot vadījusi ballītes kolēģiem Bauskas slimnīcas ķirurģijas nodaļā, bijusi vedējmāte divās kāzās.
Ludmila Lazučonoka ir visjaunākā trupā, audzina mazuli un pagūst arī atnākt uz tautas namu. Ruta Grigaļūne palīdz suflēšanā un ir izrādes otrajā sastāvā. Ar teātri viņa “saindējusies”, spēlēdama Skroderdienu Kārlēnu. Raimonds Berķis palīdz visos darbos skatuves iekārtošanā. Viņš ir kuģu būvētājs, darbā saukts par kapteini. Jānis Jasēvičs allaž ir stabils un zina, kā risināt problēmas.
Konkurss iedvesmo
Stiprākais Ceraukstē ir dziesmu gars. Nenogurdināmais Paulis Vīgants pirms pieciem gadiem nodibināja Daugavas Vanagu Latvijā vīru ansambli “Vecie zēni” un labprāt uzņēmās tā vadību. Kaut arī gadu nasta dziedātājiem ir cienījama, balsi viņiem patīk izlocīt, un patriotiskajās dziesmās viņi izteic Tēvzemes mīlestību, savu pārliecību. Ansambļa līderis nav mūzikā skolots, pašmācībā apgūta akordeona spēle.
Senioru ansambļa “Sendienas” organizatoriskā vadītāja Rasma Asariņa, stāstot par darbošanās sākumu, arī piemin “Vecos zēnus”. Vērojot viņus, sarosījušās dāmas. Vispirms bijusi doma par dejošanu, bet tā labi sagadījies, ka kustība sasaistīta kopā ar dziesmu. Visi dalībnieki, pavisam viņu ir 16, lepojas ar panākumiem Latvijas senioru ansambļu 2007. gada skatē Aizkrauklē. Rasma atcerējās: “Sagatavošanās laiks sanāca pavisam īss, tikai divas nedēļas. Nolikumā bija paredzētas trīs dziesmas – tautasdziesmu apdare, a cappella izpildījums un izvēles melodija. Tās visas vajadzēja dziedāt trīsbalsīgi. Protams, bijām uztraukušies, jo jaukto ansambļu grupā vērtēja 18 dalībnieku sniegumu. Liels bija mūsu prieks un pārsteigums, ka ieņēmām trešo vietu un tikai par puspunktu priekšā bija otrās vietas ieguvējs. Salīdzinājumā ar citiem skates dalībniekiem mēs izpildījām sarežģītākas dziesmas. Noklausoties citus ansambļus, secināju, ka tiem ir vienkāršāks repertuārs.”
Dziesma skan sirdij
“Sendienu” muzikālā vadītāja Aina Grīnberga smaidoša 16. maijā ieradās uz mēģinājumu. Todien tika svinēta viņas un arī otra maija jubilāra Gunāra Smalganoviča dzimšanas diena. Tāda ir ansambļa tradīcija. Klātesot apsveikuma brīžos, bija patīkami vērot sirsnību, ieklausīties jaukajos jubilāriem veltītajos vēlējumos. Tajos jautās labestība, spēja citam citu novērtēt un saprast. Vārdi “tici tam, ka tevi mīlam mēs”, šķiet, ir atšifrējums dziedātāju un ansambļa vadītāju koptēlam. Ieva Vētra sacīja: “Aina nekad nav dusmīga, kaut arī vajadzētu tādai būt.” Tikpat labestīgi sveicieni bija Gunāram. Viņu vadītāja raksturo īsi – dziesmu enciklopēdija. G. Smalganovičs ļoti daudzām dziesmām zina vārdus, un visos izbraukumos viņš ir jaunu dziesmu un melodiju sācējs, kurš nodzied visus pantus līdz pat pēdējam.
Kā izdodas iegaumēt tik daudz? Ikdienas darbā ar bitēm Gunārs vienmēr ņemot līdzi radioaparātu, klausoties Radio 2 programmu, esot iemācījies daudzas dziesmas. Nevajagot pierakstu klades kā citiem, jo teksti turoties atmiņā.
Tīkamo kopā būšanu dziedot un dejojot papildina senioru un abu ansambļa vadītāju cilvēcisko attiecību saskaņa. Horeogrāfe Ligita Zeibote ir ļoti aizņemta, un jau tas pats brīvā laika mazumiņš ir jānozog bērniem. “Sendienām” viņa nespēj atsacīt, jo “ir patīkami būt kopā ar tik sirsnīgiem un gaišiem cilvēkiem. Dažs sācis dejot pensijas vecumā un darbojas uzcītīgi”. Muzikālā vadītāja Aina ar viņai raksturīgo humoru noteic: “Pašlaik man ir tāda interesanta darbošanās – pa diviem galiem. Ar bērniem un jauniešiem Griķu pamatskolā, ar senioriem “Sendienās”. Jūtos emocionāli piepildīta un gandarīta.”
Dzīves lidojums
Folkloras kopas “Laukam pāri” vadītāja Elīna Kūla-Braže apcerīgi sacīja: “Ja cilvēks būtu putns un prastu ne tikai dziedāt, bet arī lidot… Dzīve mums ir kā lidojums.” Viņa tikko bija atbraukusi no Rīgas un steidza uz mēģinājumu pie savējiem, kuri jau gaidīja. Elīna ir atgriezusies vecāsmātes mājās un neslēpj, ka tas bijis iekšējas balss acinājums, jo nav viegli pamest galvaspilsētu un pārcelties uz laukiem. Viņa joprojām turpina darbu Rīgā, Latvijas Universitātes Etniskās kultūras centrā, pasniedz vēstures stundas Griķu pamatskolā, ir arī līdzdalīga dažādās folkloras rosībās. Kad kaimiņiene Inita Gilberte pirms diviem gadiem uzrunāja Elīnu vadīt ansambli, viņa neatteica. No šīs kaimiņu būšanas arī radies kopas nosaukums “Laukam pāri”. Elīna atzīst: “Esmu priecīga, ka ceraukstiešiem ir nepieciešamība dziedāt un svētkus svinēt. Man patīk tie brīži, kad cilvēki atveras, tad nav vairs svarīgs mākslinieciskais līmenis, bet patikšana un kopā būšana.”
Elīna to sauc arī par tradicionālo kultūru, kurā iekļaujas latviskā būtība – amatniecība, virtuves gudrības, paražas. Viņasprāt, sabiedrība pat neapzinās, cik daudz šādu vērtību ir katrā ģimenē. Kaut vai plāceņu cepšana uz plīts, kā to darījusi kopas dalībnieces Janīnas vecmāmuļa.
Citiem atklāj būtību
“Laukam pāri” ir labs tradicionālās kultūras kopšanas piemērs. Pirms kopas vadītājas ierašanās ar tās dalībniecēm bijām izrunājušās, kā katrs ir kādu darbiņu veicis karoga darināšanā, kas šūts vai pašu rokām radīts, komplektējot autentiskus tērpus. Intas Pavāres sacītais, ka viņa šūšanu, adīšanu, tamborēšanu ir apguvusi pašmācībā no vecmāmiņas vien pastiprināja tradicionālās kultūras jēgu. Un tas viss savijas lielā būtībā, kas nepaliek vien sev pašiem.
Ceraukstes pagasta otrās bibliotēkas vadītāja Valentīna Tarvide veido “Laukam pāri” hroniku, kurā tvertas dažādas aktivitātes. Arī pirmā sadziedāšana, kad 2005. gada vasarā “Lejeniekos” tika sveikti pagasta Jāņi. Šajā vasarā Līgosvētku svinēšana būs vēl plašāk sarīkota, ļaujot to baudīt tradicionālās kultūras garā.
Kopas sešām pirmajām dalībniecēm ir piepulcējušies jauni, un tagad sarakstā kopā ar bērniem viņu ir 14. Jaunos vajag, lai viņi ietu rotaļās un mācītu tās citiem, kamēr pieaugušie dzied. Ingrīda Levko uz Zemgali pārcēlusies no Sēlijas un kopā ar meitu Līvu Luīzi ir folkloristu grupā. Ingrīda atzīst, ka dziedāšana ir citādāka nekā korī, melodijas ne vienmēr padodoties uzreiz. Darbošanās folkloras kopā viņai esot ļoti laba atslodze no visa ikdienišķā.
Visām paaudzēm
V. Tarvides balss skan arī Brunavas un Ceraukstes pagasta apvienotajā jauktajā korī “Grenctāle”. Salīdzinot divu veidu dziedāšanas, viņa teic, ka nav tik vienkārši soprānam pārcelties uz zemāku toņkārtu, kādā parasti muzicē folkloras kopa. Tad nu viņa sakot, lai Elīna ceļot balsi augstāk.
Autentiskas rotas ansambļa dalībniekiem darinājis Elīnas vīrs Māris, atrasta īsta meistare, kura šūdina īpašus apavus. Arī mūzikas instrumenti ir piederīgi senajām tradīcijām. “Laukam pāri” kustas uz dažādām pusēm, lai baudītu un rādītu folkloras daudzveidību. Starptautiskais festivāls “Baltica” ir nopietnākais un svarīgākais, bilst Ingrīda. Pavisam atšķirīga esot viesošanās pasaku mājā “Undīne” Jūrmalā. Ceraukstieši pat mazliet samulsuši, uzzinot, ka E. Kūla-Braže apņēmusies vadīt folkloras ansambli Gailīšu pagastā, par ko viņa teic: “Man ir jāieliek pirmais akmens, tad kāds cits varēs turpināt. Un Gailīši taču ir mana vectēva pagasts.”
Pirmsskolas vecuma bērni deju prasmi apgūst Ilvas Vansovičas vadībā, un tā sanāk, ka visas ceraukstiešu paaudzes var radoši izpausties, ja vien to vēlas. “Brīnišķīgi bērniņi, ar viņiem patīkami strādāt, sākumā spurojas pretī. Bet kopā to pārvaram, un tad rodas dzirkstīte,” tā Ilva.
Tautas nama vadītāja I. Gilberte uzsver pašvaldības atbalstu amatierkopu dalībnieku tērpu iegādē, vietējās padomes deputāta Jāņa Karaļa gādību par folkloras kopas noformējumu un citu labvēļu atsaucību. Inita par savējiem saka: “Mani pašdarbnieki ir super. Kā teica viens kultūras darbinieks: “Ar šito kompāniju mēs no sū…. zapti varētu izvārīt. Esot kopā ar tik jaukiem, dzīvespriecīgiem, darbīgiem cilvēkiem, enerģija un prieks uzrodas pat vispelēcīgākajā dienā, kad prāts nemaz nenesas uz lustēm.”
***
uzziņai
Amatierkopu dalībnieki
– “Sendienās” darbojas Alfrēds un Jautrīte Dambergi, Zigrīda un Jānis Konuši, Gunārs Smalganovičs, Danute Vanaga, Vita Bērziņa, Daumants Ļūdēns, Rasma Asariņa, Paulis Vīgants, Astrīda Valde, Gunārs Zommerovskis, Ieva Vētra, Aija Balama.
– Folkloras kopā “Laukam pāri” iesaistījušies Inita Gilberte, Ingrīda un Līva Luīze Levko, Valentīna Tarvide, Inta Pavāre, Artis Pavārs, Janīna Olava, Baiba, Ieva, Liene Kuzmas, Leonards Strods, Elīna Kūle-Braža, Māris un Gundars Braži.
– Teātra amatieru kopā darbojas Ligita Ūbele, Vladimirs Manavickis, Ārija Kazena, Ludmila Lazučonoka, Ruta Grigaļūne, Raimonds Berķis, Jānis Jasēvičs.
– Daugavas Vanagu Latvijā ansamblī “Vecie zēni” dzied Aivars Stīrijs, Alfrēds Dambergs, Jānis Konušs, Gunārs Smalganovičs, Daumants Ļūdēns, Gunārs Zommerovskis, Paulis Vīgants.
