MĀRCIS ĀĶIS, Skaistkalnes vidusskolas 12. klases audzēknis: – Pagājušajā piektdienā, pirms pēdējā zvana, agrāk atnācu uz klasi un apsēdos skolotājas vietā. Ieradās meitenes, paskatījos uz viņām.
MĀRCIS ĀĶIS, Skaistkalnes vidusskolas 12. klases audzēknis:
– Pagājušajā piektdienā, pirms pēdējā zvana, agrāk atnācu uz klasi un apsēdos skolotājas vietā. Ieradās meitenes, paskatījos uz viņām. Šī taču var būt viena no pēdējām reizēm, kad tā esam kopā. Mācību stundu mums te vairs nebūs, eksāmeni aizritēs pavisam ātri, un dosimies prom no Skaistkalnes. Studijas, darbs… Varbūt satiksimies kādā nedēļas nogalē vai saietā.
Vairākkārt no iepriekšējo gadu absolventiem esmu dzirdējis, ka skolas gadi un dzīve Skaistkalnē bijuši īpaši jauki. Līdz šim man šķita, ka tās ir tikai frāzes. Nu sāku apjaust – pārmaiņas būs. Drusku baidos no dzīves Rīgā un pasniedzējiem augstskolā.
Pēdējais zvans līdz šim man nav šķitis kaut kas īpašs. Katru gadu esam stāvējuši skolas priekšā, pirmklasnieki ņēma divpadsmitos pie rokas un kopā gāja skolā. Taču šoreiz citādāka šķita visa nedēļa, sākot jau no pirmdienas. Skolotāji bija tādi mīļāki, daži, pēdējās atzīmes izliekot, bija īpaši labvēlīgi. Pēdējā literatūras stundā nemācījāmies, runājām par dzīvi. Interesants bija skolotājas vēlējums katram, savu nākamo dzīvokli plānojot, noteikti atrast vietu grāmatu plauktam.
Par grāmatām un mācībām arvien vairāk nākas domāt jau ilgu laiku. Kopš maija sākuma vairs tik daudz “nesēžu internetā”. Eksāmeni – tas būs nopietni, to saprotu ne tikai es, bet arī klases biedri. Eksaktie priekšmeti mani īpaši nesatrauc, nezinu, kā būs ar kultūras vēsturi. Mācību grāmatu neesmu pilnībā vēl apguvis.
Ticu, ka eksāmenu laiks paies tāpat kā citas dienas. Šodien kārtošu angļu valodu, tad sekos nākamais pārbaudījums. Nav ko skumt, jādzīvo. Par to arī iedomājos pagājušajā piektdienā, kad pirmklasnieki, pēdējo reizi zvanam šķindot, veda mūs skolā. Mazo bērnu vidū ir arī mans jaunākais brālis Matīss. Aizvietotājs palicis, lai turpina manus darbus Skaistkalnē.
