Skaistkalnes vidusskolā ik pa laikam kopā ar vietējiem skolēniem izglītojas jaunieši no ārzemēm.
Skaistkalnes vidusskolā ik pa laikam kopā ar vietējiem skolēniem izglītojas jaunieši no ārzemēm. Te skolas dienas vadījusi meitene no Taizemes, vienu mācību gadu par savējo šo izglītības iestādi saukuši kāds amerikāņu jauneklis un pusaudze no Vācijas.
Kopš pagājušā septembra Skaistkalnes vidusskolā zināšanas papildina divas meitenes no Vācijas. HEINKE ZĪGA ir no ziemeļrietumu Vācijas, savukārt JUDĪTE GLIKA mācījusies ģimnāzijā Austrumvācijā.
Ar abām vācu jaunietēm sazinājos latviešu valodā. Judīte runā raitāk, latviešu valodas vārdu krājums viņai šķiet bagātīgāks. Savukārt Heinke visu labi saprot, atbildes formulē lēnāk, taču precīzi, savu viedokli cenšas izteikt arī niansēs. Ar meitenēm tikos pagājušajā nedēļā, kad Skaistkalnes vidusskolā bija pēdējā zvana svētki. Tajā pašā dienā pie skolas tika atklāta piemiņas plāksne apgaismības laikmeta vācu izcelsmes dzejniecei Elīzai fon der Rekei, kura 18. gadsimta vidū dzimusi Skaistkalnē. Pie pagastmājas svinīgi atklāja pagasta muzeju “Novadnieki”, savukārt tautas namā koncertu sniedza operdziedātājas. Sarunu sāku ar vaicājumu, vai arī Vācijā skolēniem ir iespēja līdzdarboties tik daudz un dažādos pasākumos.
Judīte: – Nē. Vācijas skolās tik daudz svētku kā Latvijā nesvin. 1. septembris, pēdējais zvans, mācību gada laikā vēl bija dažādi jautri un jauki svētki. Tajos uzstājās dejotāji, spēlēja pūtēju orķestris, dziedāja koris. Mūsu skolās tik daudz pasākumu nenotiek. Mūsu bērni arī tik daudz neiesaistās pašdarbībā, kā tas ir Latvijā.
Kāda ir Skaistkalnes vidusskola, salīdzinot ar tām mācību iestādēm, kurās jūs izglītojāties Vācijā?
Heinke: – Mums skolā ir ap 800 audzēkņu, te bērnu ir daudz mazāk. Un tas ir forši. Te audzēkņi cits citu pazīst, arī skolotāji visus zina. Mēs arī esam gandrīz visus iepazinušas.
Judīte: – Mani pārsteidza, cik ļoti bērni šeit mīl skolotājus. Vācijā tas nav tik izteikts. Te rudenī bija skolotāju diena, notika tai veltīts koncerts. Es vēl labi visu nebiju iepazinusi, un mani tajā dienā pārsteidza, ka tik daudzi bērni nāk uz skolu ar puķēm. Latvijā vispār cilvēkiem daudz dāvina ziedus.
Patīkami, ka Latviju esat iepazinušas kā zemi, kur cilvēki cits citam dāvina ziedus. Pastāstiet, kā nonācāt mūsu valstī un ko par to zinājāt agrāk!
Judīte: – Skolēnu apmaiņas programmā bija iekļautas daudzas valstis, mēs varējām izvēlēties vienu no piecām. Tā arī nokļuvām Latvijā. Pirms atbraukšanas uz Skaistkalni mēs nebijām pazīstamas, tagad esam kļuvušas par labām draudzenēm.
Heinke: – Es par Latviju zināju ļoti maz. Tikai to, ka tā ir Eiropas Savienības dalībvalsts, ka agrāk Latviju bija okupējusi PSRS.
Judīte: – Mēs abas esam lauku meitenes, taču Latvijā laukos cilvēki dzīvo citādāk nekā Vācijā. Secināju, ka šeit ļaudis ļoti daudz strādā dārzā, audzē sev nepieciešamo pārtiku. Te darbošanās pa dārzu dažiem ir gluži vai otrs darbs. Vācijā pie mājām dārzos cilvēki vairāk visu stāda sava prieka pēc, bet ne iztikai.
Latviju un tās ļaudis, viņu tikumus esat labi iepazinušas. Kas vēl jūs pie mums ir sajūsminājis?
Judīte: – Lieliska bija skolas ekskursija uz Kolku. Skaisti bija vietā, kur satiekas jūra un līcis. Esam redzējušas Rīgu, Jūrmalu.
Heinke: – Man Rīgā patika, ka ir tik lēts sabiedriskais transports.
Vai vecāki nebaidījās jūs laist uz valsti, par kuru bija tik maz informācijas?
Heinke: – Viņi zināja, ka mēs dzīvosim labā ģimenē, tāpēc īpaši neuztraucās. Mamma neraizējās, tētis gan bija tāds norūpējies.
Judīte: – Man vairāk draugs uztraucās, kad braucu projām no Vācijas. Viņš pat te bija divas reizes ieradies ciemos.
Latvijā puiši nav nemaz tik slikti? Tāpēc jau tavam draugam bija jāuztraucas.
Judīte: – Gudrības ziņā zēni ir vienādi kā Latvijā, tā Vācijā. Te gan viņi ir tiešāki, saka, ko domā, dara, ko grib. Vācijā visi vairāk runā riņķī un apkārt. Tas nav nekas slikts.
Vai saskatījāt arī kādas problēmas mūsu valstī?
Judīte: – Daudz ko no šeit notiekošā noteikti nesaprotam, nezinām, tomēr vienu pamanīju – nav īsti labas attiecības starp latviešiem un krieviem. Skaistkalnē jau ne, bet to izjutu Rīgā. Sabiedrības integrācija – tā laikam šo problēmu sauc.
Heinke: – Mums Vācijā kaut kas līdzīgs dažviet ir sastopams starp vāciešiem un turkiem.
Drīz būs jūnijs, vai gaidāt mājās braukšanas dienu?
Judīte: – Nevaru tā teikt, gaidām vai negaidām. Vienkārši tuvojas laiks, kad jābrauc mājās. Vācijā mēs noteikti atgriezīsimies kā ieguvējas. Mums ir daudz jaunu draugu, esam centušās iemācīties jaunu valodu. Tā visa ir bagātība, tie ir jauni iespaidi, jauks piedzīvojums.
Heinke: – Manuprāt, esam kļuvušas atvērtākas, esam mācījušās dziedāt, dejot, uzstāties kopā ar klases biedriem.
Judīte: – Nākamgad gribētu atbraukt uz Latviju, kad Rīgā notiks lielie Dziesmu svētki. Es domāju, šeit varētu ierasties abi ar draugu. Tas noteikti mums būtu jauks piedzīvojums.
